Vārds Latgale (Latgola, Latigola, Lotava, Lotava, Lotj…) ir senais Latgaļu cilšu apzīmējums 12.gs., kas šajā laikā sakrita ar teritorijas apzīmējumu, ko šīs ciltis apdzīvoja. Latgaļu valoda ir Latgaļu cilšu valoda, kas tiek lietota Latgaļu apdzīvotajos novados līdz 14-15.gs., kad nosaukumā parādās latviešu valoda, kas ir par pamatu latviešu valodas izveidei. Pašlaik lieto, lai apzīmētu latgaliešu/latgaļu lietoto valodu un ir latgaliskās subetniskās identitātes elements. Vairākus gadsimtus šis nosaukums netika lietots aizstājot teritoriju ar Inflantiju, bet tautu ar Inflantirm vai vienkārši katoļiem, atdzīvināts latgaļu 1.atmodas gados 20.
Zilo ezeru zeme, tūkstošezeru valstība, kalnu un ezeru novads – tā un līdzīgi mēs dēvējam Latgali, latvju galu, novadu, kurš devis mūsu zemei un tautai tās tagadējo vērdu. Grūts ir bijis Latgales liktenis, daudz pārcietuši latgalieši svešzemnieku kalpībā, vairāk nekā pārējie Latvijas novadi.
Latgales dabas raksturu visvairāk ietekmē virsmas reljefs. Paugurainās, ezeriem bagātās Latgales un Augšzemes augstienes – vidus un dienviddaļā un viļņotās purvainās Austrumlatvijas un Mudavas zemienes – rietumos un ziemeļos nosaka reģiona dabas ainavas.
Latgales dabu raksturo zilie ezeri – Rāznas ezers, Lubāns – lielākais Latvijā, Drīdzis – dziļākais (65m), Ežezers – salām bagātākais – ap 1000 ezeru, no kuriem 72 ir lieli (>100ha), kalni – Lielais Liepu kalns 289 m – augstākais Latgalē, Mākoņkalns – ar senās ordeņa pils mūra pamatiem, Sauleskalns ar plašo augstienes panorāmu, lielākie Latvijas purvi – Teiču purva (200km2) rezervāts, Lubāna ieplakas purvu masīvs – ar putnu ligzdošanas vietām un senajām cilvēku apmetnēm, Strūžānu kūdras purvs, daudzie dzērveņu un purvu liegumi, Nagļu dīķi – lielākie Baltijā, zvejas un zivsaimniecības iespējas daudzajos ezeros un ūdenskrātuvēs ar plaužiem, līdakām, asariem, raudām, zandariem, karūsām, zušiem, sīgām, repšiem, salakām, vīķēm.…