Secinājumi
Visai J. Klīdzēja daiļradei vijas cauri trīs pamattēmas : atmiņas par dzimto Latgali, cilvēka bērns, viņa dvēsele, kā bērns atklāj un iepazīst pasauli, sevis kā latvieša apzināšanās un latviskuma saglabāšana. Šīs tēmas mīdamās un atkārtodamās vijas cauri visai rakstnieka daiļradei ( 1 : 13).
Zenta Mauriņa, salīdzinot J. Klīdzēju ar citiem latviešu vārda māksliniekiem, raksta : „Jānis Klīdzējs prozā ir tā paša stila mākslinieks kā Kārlis Skalbe. Gudras valodas viņam ātri apnīkst. Viņš klausās saules vārdos un klausa, ko asinis ausīs čukst. Viņš ir lirisks reālists. Ja Poruks par sevi teica, ka viņš mūžībai pārāk dziļi ielūkojies acīs, tad par Klīdzēju varētu teikt, ka viņš īstenībai dziļi ielūkojies acīs” (2 : 179).
J. Klīdzējs ir enerģiski un neatlaidīgi strādājis pie saviem darbiem, līdz ar to ir vērojams arī galvenais rezultāts – bagāts devums latviešu literatūras jomā. Par to liecina arī vairāki apbalvojumi – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, kas piešķirts 1994. gadā. Viņš ir saņēmis Kultūras fonda, Krišjāņa Barona fonda balvas. 1993. gadā rakstniekam piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda diploms. Par romānu „Dāvātās dvēseles” ir piešķirta J. Jaunsudrabiņa fonda balva.
Romāns ieņem īpašu vietu J. Klīdzēja daiļradē. „Dāvātās dvēseles” ir trešais rakstnieka trimdas laikā sarakstītais romāns, kura darbība risinās Latvijā, galvenokārt Latgalē. Tajā tēlota Latgales vienkāršo ļaužu ikdiena. J. Klīdzējs „sevis izmeklējuma rezultātā” atzīst, „ka vairumu savas iekšējās dzīves siltuma, enerģijas un cerību” viņš saņem „no latviešu kultūras” (2 : 178). Mīlestība pret savu dzimto zemi, pret darbu, pret cilvēkiem, kuri ir pašaizliedzīgi savas dzīves gājēji un lauku vides darba darītāji, rakstniekam palīdz atklāt visu romāna personāžu likteņus. J. Klīdzējs, būdams smalks psihologs, parāda, kā dzimtenes mīlestība līdzsvaro katru personību atsevišķi un visus personāžus kopumā.
Šis romāns ir veltījums Latgalei un tās ļaudīm. Tas spilgti izpaužas J. Klīdzēja vārdos, ka „kultūra nav kaut kas tāds, ko varētu pārliet kā plazmu asins sistēmā. Tā ir iedzimta, ieaugusi, iedzīvota, iemīlēta. Tā ir manas personības kodols un manas iekšējās dzīvošanas sistēma. Tā ir mana mīlestība, mans naids, manas bēdas, mani vecāki, skolotāji, brāļi, draugi, mana tauta un tās liktenis”. Šie rakstnieka vārdi slēpj sevī īpaši dziļu jēgu, jo tie reizē skan gluži kā pateicība gan dzimtenes zemei, gan arī cilvēkiem, kuri ir bijuši J. Klīdzēja audzinātāji. Latgale kā spēka devēja, savukārt ļaudis kā garīguma, mīlestības jūtu, latviskuma saglabātāji un attīstītāji.
J. Klīdzēja daiļdarbi, sakņojoties dziļi tvertās morāli ētiskās vērtībās, rosina vērīgāk ielūkoties cilvēka iekšējā pasaulē un saskatīt tajā labo un neatkārtojamo.
Jāņa Klīdzēja bagātais un darbīgais mūžs noslēdzās 2000. gada 2. maijā. Ceļš no Sakstagala līdz Napas saules ielejai Sanfrancisko tuvumā, kur cilvēki nepazīst sniegu, ir nostaigāts, atstājot iespēju viņa grāmatu lapās atkal un atkal izjust dzīvošanas smeldzi un skaistumu, nebeigt runāties ar savu sirdi un “brīnīties par visu to, ko neviens vēl nav paspējis saprast, vienalga – cik ilgi viņš dzīvojis” (http://www.klidzejs.kantinieki.lv/index_lv.htm).
Visa J. Klīdzēja daiļrade, tai skaitā arī romāns „Dāvātās dvēseles” apliecina, ka „Latgale prioritāri tiek pozicionēta kā dabiskā telpa, kurā cilvēkam tiek nodrošināta pilnvērtīga, īsta un patiesa esamība harmonijā ar dabas pasauli un Dievu. Tā ir dvēseliska un cilvēka garu stiprinoša un uzlādējoša vide. (..) Šai vidē mītošais cilvēks tādēļ ir stiprs, garā nesalaužams, ar īpašu iekšēju gaismu apveltīts” (4 : 335).
…
