L.A.Seneka "Vēstules Lucīlijam par ētiku"

Lūcijs Annējs Seneka (Lucius Annaeus Seneca) dzimis ap 4. gadu p.m.ē. Kordubā, Spānijas Dienvidos ( tagad Kordova). Senekas tēvs (Seneka Vecākais) bijis ievērojams retors, rakstījis par vēstures, daiļrades teorijas un juridiskajiem jautājumiem, rakstījis arī traģēdijas. Tēvam bija liela ietekme Senekas personības izveidē un attīstībā, šīs ietekmes dēļ Seneka kļuvis par lielisku oratoru, no bērnības jau mācījies gieķu valodu. Starp Senekas skolotājiem bijuši Atals, grieķu filozfs, kas pārstāvējis stoicisma virzienu un labi pārzinājis epikūrismu, un Sotions, arī grieķu filozofs, kas līdzās stoicismam pārstāvējis arī pitagorismu. Tas arī varētu būt iemesls, kāpēc Seneka vēlāk bija iecietīgs pret citiem filozofijas virzieniem, lai gan pats pārstāvēja stoicismu.
Stoiķu filozofija iedalāma trijās daļās: fizikā, ētikā un loģikā. Loģika iedalmā retorikā un dialektikā, savukārt viena no dialektikas sastāvdaļām bijusi valodas mācība. Fizika ietvērusi visas mācības par dabu. Arī ētiku viņi saistījuši ar dabu, kas pārsvarā nozīmēja nepretošanos liktenim. Stoiķi nepieņēma tradicionālos reliģiskos uzskatus, jo uzskatīja, ka pasaule ir vienota un tās dvēsele ir Dievs. Seneka uzskatījis, ka cilvēka prāts ķermenī pielīdzināms Dievam dabā un cilvēka ķermenis ir tas pats, kas matērja dabā. Seneka noliedz baudas filozofiju, jo uzskata baudu par pagrimumu, tās vietā izvēloties tikumu. Svarīgi jēdzieni Senekas filozofijā bija askēze, stoiskais miers un tikums. …