Manuprāt, katra cilvēka zemapziņā ir doma, ka visa viņa dzīvei ir kādi mērķi. Un kā vissvarīgāko varu minēt mērķi kļūt laimīgam. Bērnībā mēs visi dzīvojām ilūziju pasaulē, kuru raksturo vārdi: „Kad es izaugšu...,”. Katra meitene sapņo par burvīgu vīru, jaukiem, glītiem bērniņiem u.t.t., tāpat katrs puika ap 7 gadu vecumu iedomājas sevi kā topošo policistu vai šoferi. Bērnībā mēs vēl protam sapņot, cerēt, ilgoties pēc nākotnes, bet, kādā jaukā brīdī visa sapņu pasaule sabrūk, jo ir skaidrs, ka nevar vairs lietot vārdu salikumu „kad es izaugšu...”, jo ir pienācis tas brīdis, kad jāuzņemas atbildība par sevi, savu rīcību, tas ir brīdis, kad mēs saprotam, ka esam izauguši.
Diemžēl daudzi no mums visu mūžu nodzīvo ar domu „man jau visa dzīve priekša, gan jau laime mani atradīs”. Bet vai maz tāda laime ir iespējama? Šis jautājums mani nomoka jau ilgāku laiku, esmu lasījusi dažādas grāmatas par šo tēmu, bet pie skaidrības ir jātiek man pašai, grāmatas nesniedz atbildi, tās var vienīgi palīdzēt man ielūkoties manā dvēselē. Godīgi sakot, domāju, ka cilvēks, kurš apgalvo: ”Esmu laimīgs,” melo. Kāpēc? Manā uztverē laime ir kaut kas tīrs, vārdu sakot, laimīgam cilvēkam vienmēr veicas, viņam ir nauda, ģimene, viņš dara to, kas viņam patīk, laimīgs cilvēks, pamostoties no rīta, mākoņainā dienā saskata sauli, visa viņa dzīve ir saule. Bet tā nekad nenotiek, es esmu bijusi laimīga, bet šīs izjūtas ir bijušas īslaicīgas, kādu ļoti īpašu notikumu iespaidā. Pārējais manas dzīves posms ir pilns ar jaukiem, priecīgiem, patīkamiem un ne tik patīkamiem brīžiem. Tāpēc pašlaik labākais, ko varu teikt par savu dzīvi ir tas, ka esmu apmierināta ar to. Mana darba galvenā hipotēze: ilglaicīga laime nav iespējama
Izpētot kā domājuši gan senie, gan mūsdienu filozofi un rakstnieki par laimi, laimīgu dzīvi, es ceru atklāt arī sevī kaut ko jaunu. Domāju, ka, dzīvojot Eiropā daudz tuvāks man ir Rietumu dzīvesveids un domāšana tāpēc apskatīšu antīkās kultūras , kristietības, renesanses un mūsdienu Rietumeiropas filozofiju.
No sengrieķu harmonijas meklējumiem, cenšoties izprast sevi un apkārtējo pasauli, izaug patstāvīga zinātnes nozare, ko sauc par filozofiju. Tulkojumā no sengrieķu valodas tas nozīmē gudrības mīlestību. Senie filozofi gribēja atrast universālu principu, kā izzināt un izskaidrot dabā valdošo mainību un patstāvību, noskaidrot tos pamatprincipus, uz kuriem balstās pašas vispārīgākās dabas likumsakarības.
Pirmssokrātiskā perioda filozofi (Homērs, Hēsiods) bija natūrfilozofi, viņu interese saistījās ar dabas norisēm. Par šīs zinātnes aizsācēju uzskata Talesu, kurš bija „septiņu gudro” pulkā, kas dzīvojuši 7/6.gs mijā. Daži viņu izteicieni: „Pazīsti pats sevi! Ieturi mēru!”
„Neesi bezdarbīgs; pat tad ne, ja esi bagāts!”…
