Divdesmitā gadsimta kultūras pārstāvim brīžiem grūti pat iedomāties, ka uz telpu un laiku varētu raudzīties citādi, nekā raugāmies mēs. Pirmais ar ko asociējas vārds telpa, - istaba ar četrām sienām un griestiem, grīdu. Runājot par telpu un laiku, mūsu apziņā raisās noteiktas asociācijas, aktualizējas reiz iegūtas zināšanas. Mēs “zinām”, ka telpa un laiks ir universāli fizikālas pasaules atribūti, tiem piemīt objektīvi raksturojumi. Telpai ir trīs dimensijas, tā ir bezgalīga, nepārtraukta, mūžīga, savukārt, laiks rit viena virzienā, tam nav ne sākuma, ne gala, laiks ir neatgriezenisks, mūžīgs.
Taču cilvēciskajā pārdzīvojumā fizikālais laiks var transformēties, var pārtrūkt ierastais laika ritējums – pagātne, tagadne, nākotne var savīties neatšķetināmā kamolā. Kāds negaidīts notikums var piešķirt krāsu, jēgu visai indivīda dzīvei, liekot pagātni, tagadni, nākotni vērtēt tikai šī notikuma gaismā. Laika pārdzīvojums ir individuāls, neatkārtojams katrai personai.
Taču neatkārtojams, individuāls telpas un laika pārdzīvojums, redzējums raksturo arī ikvienu laikmetu un sabiedrību kopumā; kultūra, cilvēcības forma piešķir savus vaibstus katrai kvalitatīvi noteiktai sabiedrībai. Arī indviduālās laika pārdzīvojuma formas, to iespējamība saskaņojas universālā laika modelī, kurā iemiesojusies konkrētā cilvēcība, konkrētā kultūra. To pašu var teikt par telpas modeli. Šādos modeļos laiks un telpa gūst sociālus raksturojumus, tajos savijas objektīvās zināšanas ar subjektīvu redzējumu.…