Tā kā tiesību normas izdod noteiktas amatpersonas, pastāv iespēja, ka šo personu uzskati par morāli var atšķirties no vairākuma uzskatiem. Tāpat šie uzskati var būt netaisni pret atsevišķu personu, piemēram, ja sabiedrības vairākums, tiekdamies pēc noteiktiem mērķiem, neievēro atsevišķa indivīda intereses. Līdz ar to cieš personas brīvība, tādēļ daudzi zinātnieki novelk robežu starp tiesībām un tikumību.
Tiesības pašas grib īstenot zināmas tikumiskas sabiedriskās vērtības, piemēram, brīvību, tiesisko drošību, aizsardzību uzticīgas līguma pildīšanas gadījumā, dzīvības un veselības aizsardzību pret netiesisku spēku. Tādēļ daudzos gadījumos tiesību normas pilnībā saskan ar tikumības principiem.
Arī tajos gadījumos, kad tikumības norma un tiesību norma saturiski sakrīt, pati normu gramatiskā forma ir pavisam atšķirīga. Tikumības norma parasti ir formulēta kā tieša pavēle vai aizliegums (piem., Dieva baušļi). Tiesību norma dod aizliegtās vai ieteiktās darbības abstraktu aprakstu un piesaista tai tiesiskās sekas (tas, kurš kaut ko izdara, par izdarījumu atbild tā un tā).1
Tiesības ar tiesību normu palīdzību var īstenot tikai ierobežotu tikumības normu daļu. Lielu šo tikumības normu daļu tās atstāj cilvēka brīvības vārdā neregulētu.…