Pašā cilvēces sākotnējā posmā labais un ļaunais tika uzskatīti kā dabas vienības parādības. Ar to varētu izskaidrot, ka dabā arī valda gan ļaunie, gan labie spēki. Cilvēkam būtībā ir jāsasniedz augsta attīstības pakāpe, lai saprastu labā un ļaunā jēdzienus, kuri ir vērojami dabā. Jāatzīst, ka pats cilvēks pēc savas dabas ir gan ļauns gan labs, cilvēkā valda abu šo spēku traktējums. Tikai izglītots cilvēks spēj dzīvot ar šo abu spēku izpausmēm.
Pastāv arī uzskats, ka cilvēka iedaba ir ļauna. Personība tiek audzināta ar prātu un gribu apvaldīt savu pārak jūtīgo, kaislīgo iedabu. Prāta celtais žogs ir kā robeža, kas atdala labo no ļaunā. Jūtas cenšas noārdīt šo robežu , vai arī kāpt labestības žogam pāri.1
Piemēram, Platona mācībā labais saistās ar garīgo, bet ļaunais ar juteklisko.
Budismā pati dzīve ir ļaunums, no kuras atpestī tas mirklis, kad tiek sasniegta nirvana – dvēseles paradīze, svētlaime.
No kristietības viedokļa labais ir dievišķais ar pārdabisku izcelsmi. Viendievības mācībās ļaunais saistās ar kalpošanu citiem dieviem vai arī bezdievību. Duālistiskajās reliģijās labais un ļaunais tiek pielīdzināts karojošiem Dieviem, kur beigās ir jāuzvar labajam Dievam.
Labais un ļaunais tiek raksturots arī kā sociāla parādība. No sociālā viedokļa ir reizes, kad labā un ļaunā skaidrojums nonāk strupceļā. Tādēļ pastāv uzskats, ka labajam sabiedrībā nav stabila pamata, līdz ar to ir pastiprināta vai nu caur reliģiskajām dogmām, vai nu caur visuma izpratni. Savukārt ļaunumam pamats nemaz nav jāmeklē, jo bieži vien ar ļaunu var panākt tūlītējus labums. Ļaunums sola īslaicīgu labumu, bet labais ļauj labumam plaukt un attīstīties:’’Ja nelietība man izdevīga, ja nelietība nes augļus, tad es kalpoju nelietībai..., Ja labais man nedod nevienu procentu, toties nelietība visus simts procentus, kāpēc brāķēt tādu iespēju, nelieši man ļauj baudīt dzīvi..., cilvēkam, lai tiktu dzīvē uz priekšu nevajag nekādu principu.’’
…
