Informācijas vākšanas rezultāts ir atsevišķu datu un viedokļu krājums. Lai to varētu izmantot, jāveic informācijas apstrāde. Informācijas apstrādes procesa galvenais uzdevums ir no daudzām iespējamām darbībām izvēlēties vispiemērotāko. Svarīga informācijas izvērtēšanas joma ir kvantitatīvo un kvalitatīvo attiecību noteikšana starp iegūtajiem datiem. No šī secinājuma tiek izvēlētas attiecīgās pētījuma metodes.
Kvantitatīvās pētījumu metodes:
oriģināli cēlušās no dabas zinātnēm, lai pētītu dabas fenomenus. Kvantitatīvo pētījumu metožu piemēri, kas mūsdienās tiek bieži pielietoti sociālajās zinātnēs, ir pētījuma metodes, laboratorijas eksperimenti, formālās metodes (piemēram, ekonometrija) un skaitļu metodes kā matemātiskā modelēšana. Izplatītas arī socioloģiskās aptaujas, oficiālā statistika, strukturētie novērojumi, kontentanalīze. (1)
Kvalitatīvās pētījumu metodes:
attīstījušās sociālajās zinātnēs, lai ļautu pētniekiem izzināt sociālos un kultūras fenomenus. Kvalitatīvo pētījumu metožu piemēri ir etnogrāfiskās aptaujas, novērojumi, situāciju analīze, nestrukturizētas vai daļēji strukturizētas aptaujas. Kvalitatīvo datu avoti ir ļoti plaši, tie daudzkārt atkarīgi no pētnieka iztēles. Tie ietver izpēti un situācijas izpēti (darba lauki), intervijas un anketas, dokumentus un tekstus, kā arī pētnieka iespaidus un reakcijas. Šādos pētījumos objekti vairs nav nedzīvi, ir svarīgas to īpašības. Liela nozīme pētnieka personībai, ētiskajām vērtībām, izglītībai, piederībai. (1)
Dalībnieka izpēte:
Viena no pierastākajam metodēm kvalitatīvo datu vākšanai, lai gan arī viena no prasīgākajām. Tā pieprasa, ka pētnieks kļūst par pētāmās kultūras vai konteksta dalībnieku. Literatūra par pētnieka pētījumu apraksta, kā iekļūt kontekstā, pētnieka kā dalībnieka lomā, lauka pierakstu izpēte un uzskaite, un lauka datu analīze. Dalībnieka izpēte bieži prasa mēnešus vai gadus intensīva darba, jo pētniekam jāpanāk, lai viņš tiktu uzņemts kā dabiska daļa no kultūras, lai būtu pārliecība, ka pētījums tiešām balstīsts uz dabisku fenomenu.…