Lai gan kvalitāte ir viens no stūrakmeņiem augstākajā izglītībā, par pašu kvalitātes jēdzienu joprojām ir daudz neskaidrību un pārpratumu. Daļa no dažādajām kvalitātes definīcijām ir labāk piemērojamas augstākās izglītības sistēmām – sistēmām, kurām ir dinamiska un pozitīva loma sabiedrībā, kultūrā un ekonomikā. Tātad, ir jāizdara patvaļīga kvalitātes izpratnes izvēle un šī izvēle tālāk ietekmēs pieeju kvalitātes vērtēšanas gaitai.
Kā parādījuši Hārvijs un Grīns, kvalitātes izpratnes iespējas var grupēt vairākās kategorijās, no kurām svarīgākās ir šādas:
Kvalitāte kā izcilība. Tā ir tradicionālā akadēmiskā pieeja, kuras mērķis ir- būt labākajam. Šo kvalitātes izpratni, debatējot par augstākās izglītības kvalitāti, bieži lieto akadēmiķi un politikas veidotāji.
Kvalitāte kā “nulle kļūdu”. Standarti un “nulle kļūdu” pieeja vislabāk izmantojama masu produkcijā, kur produkta nepieciešamās īpašības var tikt noteiktas visās detaļās un kur vienveidīgu produktu standartizēti mērījumi var parādīt atbilstību standartiem. Augstākajā izglītībā beidzēji nevar tikt uzskatīti par pilnīgi vienveidīgiem, tādēļ šī kvalitātes izpratne augstākās izglītības sektorā faktiski nav izmantojama.
Kvalitāte kā “atbilstība mērķim”. Vien no svarīgākajām atziņām, ko gūstam no kvalitāti aprakstošās literatūras, ir tāda, ka izvēlētajai kvalitātes darba definīcijai vienmēr ir jābūt specifiskai – kvalitāte konkrētam nolūkam. “Kvalitāte vispār” nepastāv. Augstākās izglītības sakarībā šis uzskats par kvalitāti nozīmē, piemēram, to, ka kāda studiju programma var būt laba pētnieku sagatavošanai, bet ne profesionāļu apmācībai praktiskam darbam vai arī otrādi. Šis uzskats par kvalitāti ietver arī tādas kvalitātes koncepciju, kas virzīta uz “klientu vajadzībām” (dažkārt saukti arī par ieinteresētajām pusēm) – kaut arī var izrādīties, ka augstākajā izglītībā nav viegli definēt “klientus” (studenti, darba devēji, akadēmiskā sabiedrība, valdība kā sabiedrības pārstāvis kopumā, u.c. visi ir “klienti”). Šīs pieejas būtiskākais trūkums ir tas, ka tā vedina uz domu, ka augstākajā izglītībā “jebkas iet cauri”, ja vien ir iespējams noformulēt kādu nolūku, kam tas noder. Līdz ar to pieeja “atbilstība mērķim” ir jāpapildina ar pieeju, kas paredz “mērķa atbilstību” augstākajai izglītībai. Šajā nozīmē kvalitātes novērtēšanā var izskatīt (un apšaubīt) mērķu atbilstību, tādējādi nodrošinot pilnveidi .…
