Kurzemes un Zemgales hercoga valsts.
Kurzemes hercogi un viņu valsts teritorija. Livonijas valstiņās bojā ejot, tagadējā Kurzeme un
Zemgale kļuva par hercoga valsti-Polijas virskundzībā. Tāpēc Kurzemes un Zemgales hercogi jeb
lielkungi, būdami Polijas ķēniņa vasaļi, zvērēja viņam uzticību, pabalstīja ķēniņu kara gaitās un
atzina viņa augstāko tiesas varu. Arī dažās citās lietās hercogi bija pakļauti ķēniņa varai. Vispār,
tikpat savā ārējā, kā iepriekš politikā viņi stipri sajuta savu atkarību no Polijas.
Sākumā hercogu varā vēl neatradās visa tagadējā Kurzeme un Zemgale. Gobiņas apgabalu (ar
Liepāju) jau ordenis bija ieķīlājis Prūsijas hercogam. Tika 17.gadsimta sākumā to atkal pievienoja
pārējai Kurzemei. Bijušo Kurzemes jeb Piltenes bīskapiju pārvaldīja dāņu hercogs Manguss. Viņš
bija apsolījis pēc nāves atstās savu valsti Kurzemes hercogam. Bet, kad Manguss mira (1563),
Piltenes muižnieki pārdevās Dānijai. Pret to uzstājās Polija. Beidzot pret zināmu atlīdzību Dānija
atteicās no savām tiesībām par labu Polijai. Bet, tā kā vajadzīgo atlīdzības summu aizdeva
Brandenburgas markgrāfs, tad viņš ieguva Pilteni ķīlu vadījumā. Arī Piltenes apgabals tika
17.gadsimta sākumā nāca Kurzemes hercoga varā, bet paturot dažas īpašas tiesības.
Pirmais Kurzemes hercogs un muižnieki.
Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs bija pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers
(1561-1587). Ordeņa valstij sabrūkot, daudzi bruņinieki sagrāba savā varā bijušās ordeņa muižas,
kļūdami par muižniekiem. Savā jaunajā stāvoklī viņi bija ļoti augstprātīgi. Viņi atcerējās, ka
Katlers(skat 1.attēls)pats bijis viņu biedrs ordenī, tāpēc nejuta pret viņu daiļākas cienības un bieži
vien viņam nepaklausīja. Tā, piemēram, bijušais Dobeles komturs Tīss Reke neatzina G.Ketleru par
virskungu un neizdeva savu plašo, it kā viņam apsolīto pārvaldes iecirkni (komtureju). G.Ketlers gan
viņu no turienes padzina, bet Reke, Polijas ķēniņa atbalstīts, pēc ilgas cīņas nostiprināja un palika
Jaunpils novadā. Arī pārējie muižnieki centās iegūt un paturēt lielāku patstāvību un nevēlējās stipru
hercoga varu... Savu tiesību aizstāvēšanā muižnieki izmantoja landtāgu. Sākumā bez muižniekiem
landtāgā vēl piedalījās arī garīdznieku un pilsētu pārstāvji. Bet drīz vien abu šo kārtu pārstāvji tika
atstumti un muižnieki palika par vienīgiem landtāgu locekļiem. Neraugoties un to, landtāgs sprieda
par visas zemes lietām.
Gotarda privilēģija.
Apzinādamies savu atkarību no muižniekiem, Gotards Ketlers centās dzīvot ar viņiem saticīgi un
izpildīt viņu vēlēšanos. Muižniekiem pieprasot, viņš 1570.gadā izdeva tā saucamo „Gotarda
privilēģiju”, kas nodrošināja muižniekiem plašas tiesības un priekšrocības. Starp citu, agrākās lēņu
muižas kļuva par to lietotāju gandrīz pilnīgu īpašumu, ko viņi varēja atstāt dēliem un meitām.
Muižnieki ieguva arī pār savas muižas novada zemniekiem zemākās un augstākās tiesas varu.
Muižnieki bija atsvabināti no visiem valsts nodokļiem un klaušām, atskaitot kara gaitas. Viņi ieguva
kroeģēšanas un tirgošanas, medību, zvejas un dzirnavu, kā arī alus darīšanu un degvīna dedzināšanas
tiesības. Tā šī Gotarda privilēģija ne tikai ierobežoja hercoga tiesības, bet arī zemniekus nodeva
muižnieku varā.
Rūpes par baznīcu un skolām.
Lielu vērību Gotards Ketlers piegrieza ticības lietām. Uz to hercogu pamudināja ne tikai viņa
luteriskā ticības dedzība, bet arī politiskie motīvi-cenšanās norobežot Kurzemi arī ticības ziņā no
Polijas, lai aizkavētu abu valstu ciešāku apvienošanos.
Jau valdīšanas sākumā G. Ketlers pārliecinājās, ka ticības dzīve viņa jaunajā valstī ir bēdīgā stāvoklī.…
