Zemgale un Kurzeme pēc Livonijas ordeņa sabrukšanas pastāvēja kā atsevišķa valsts vairāk nekā 200 gadus (1561-1795). To sauca par hercogisti, tās priekšgalā bija hercogs, kas skaitījās Polijas – Lietuvas karaļa vasalis.
Par pirmo hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gotards Kelters. Hercogs valdīja kopā ar sešu vīru padomi. Galvaspilsētas bija Jelgava un Kuldīga.
Gothardam Ketleram bija divi dēli, kuriem viņš izdalīja mantojumā hercogisti: Vecākais brālis Frīdrihs paņēma Zemgaliar mitekli Jelgavā, jaunākais Vilhelms – Kursu ar mitekli Kuldīgā. Straujās dabas dēļ viņš sanāca naidā ar Piltenes muižkungiem. Par to viņam Polija atņēma lielkunga tiesības un visu Kurzemi atdeva Frīdriham.
Lielkungam Frīdriham nebija bērnu. Viņš ar Polijas piekrišanu par savu mantinieku iecēla padzītā Vilhelma dēlu Jēkabu, kurš izglītojās Vācijā, Francijā, Anglijā un Holandē. Redzot, ka Holande plaukst tirdzniecības ziņā un redzot to, ka Holande bija lielākā tirdzniecības valsts ziemeļos, Jēkabs nonāca pie pārticības, ka tautas bagātības avots ir nauda, un valsts uzplaukst, pateicoties tirdzniecībai. Kad 1642.gadā nomira Frīdrihs, Jēkabs bez kādiem kavēkļiem kļuva par Kurzemes – Zemgales hercogu.…