Kad 1562. gada 5. martā Rīgas pilī visu vasaļu un pilsētu pārstāvju priekšā Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers svinīgi novilka mestra mēteli un visas savas valdīšanas zīmes nodeva Polijas karaļa Sigismunda II Augusta komisāra rokās, visiem Māras zemes (viduslaiku apzīmējums vācu iekarotajai teritorijai Baltijā) iedzīvotājiem bija skaidrs, ka vecie bruņinieku laiki vairs neatgriezīsies. Kaut gan mestrs jau divus gadus bija vedis sarunas par “zemes nākotni”, tas ir, kaulējies par atkāpšanās maksu, ar kuru viņš bija nodomājis nodrošināt sev personisko nākotni, neviens nezināja, kādā veidā tas notiks. Visi agrākie ordeņa vasaļi vēl tanī pašā dienā nodeva Polijas karaļa komisāriem savu uzticības zvērestu, izņemot Rīgas pārstāvjus, kuri pēc mestra atvadīšanās runas, ne vārda neteikuši, pazuda no pils un atteicās padoties jaunajai varai. Bet nākošā dienā 6. martā, tādā pašā svinīgā sapulcē Gothards Ketlers izsludināja, ka viņš esot “no Dieva žēlastības Livonijas hercogs Kurzemē un Zemgalē”. Ar šīm svinībām oficiāli nodibinājās Kurzemes hercogiste. Tikai vairāk nekā trīs gadus vēlāk Polijas karalis atsūtīja hercogam valdīšanas zīmes – cepuri, mēteli, zizli, jostu, karogu, vairogu un zobenu. Jaunā, kara un sabrukuma laikā radītā valsts, kuras valdnieks bija spiests nopirkt savu līdzšinējo līdzbrāļu, vasaļu atzīšanu ar solījumiem, izcilu tiesību rakstiem, muižām un zemēm, par savu tālākpastāvēšanu varēja pieteikties vienīgi šim savam pirmajam hercogam Gothardam. Savu iekšpolitiku tas ierosināja un izveda gudri un konsekventi, apsvērdams visus apstākļus, un tad nepar pēdu neatkāpās no nospraustās līnijas. Nevar jau teikt, ka hercogs būtu noorganizējis no nekā – viņš bija pārņēmis jau esošās apgabalu robežas ar noteiktu aizsardzības sistēmu un administrāciju. Apmēram trešā daļa zemes piederēja tieši valdniekam, kuram bija tiesības paplašināt savu valsti divos virzienos – izpērkot Prūsijai ieķīlāto Liepājas novadu (Grobiņas iecirkni) un mantojot Dāņu hercogam Mangusam piederošo Piltenes novadu (tagadējais Dundagas, Ārlavas, Piltenes, Embūtes, Valtaiķu un Aizputes iecirkņus). Trešais virziens – Daugavas labais krasts, - pēc kura tīkoja Gothards un arī viņa mazdēls Jēkabs, palika hercogiem nepieejams. Pārāk mākslotās valsts robežas sadalīja valsti vairākos strejgabalos, kuriem katrs ienaidnieks diennakts laikā varēja iziet cauri. Šis ģeogrāfiskais stāvoklis vēlāk nevienu reizi vien padarīja valsts dzīvi nedrošu. …
