Jēkaba valdīšanas laiks saistīts ar pozitīvām pārmaiņām Kurzemes un Zemgales hercogistes saimnieciskajā dzīvē. Pēc viņa iniciatīvas tika palielināti hercogistes ražošanas un eksporta apjomi, uzplauka kuģniecība. Plašāku mērogu ieguva arī hercogistes ārpolitika; tika iegūtas aizjūras kolonijas – Gambija un Tobago.
Jēkaba tēvs, kurš pārvaldīja hercogistes rietumdaļu ar galvaspilsētu Kuldīgu, bija nonācis konfliktā ar Kurzemes muižniecību, kas sūdzējās hercogistes virskungam Polijas–Lietuvas (Žečpospolitas) valdniekam Sigismundam III. Rezultātā 1617.gadā Vilhelmu atstādināja no savas hercogistes daļas pārvaldes, viņš zaudēja hercoga titulu un bija spiests doties trimdā. Savukārt princis Jēkabs līdz ar to bija zaudējis savu mantojumu. Par vienīgo Kurzemes un Zemgales hercogu kļuva labvēlīgi noskaņotais Vilhelma brālis Fridrihs, kurš bija aktīvi atbalstījis Jēkaba izglītošanu ārzemēs. Tā kā Fridriham nebija bērnu, viņš centās atjaunot Jēkaba mantošanas tiesības uz hercogisti. Pēc aktīvas diplomātiskās cīņas 1632.gada vasarā Žečpospolitas seims piekrita apstiprināt Jēkaba mantošanas tiesības.
Lai apliecinātu savu lojalitāti Polijas–Lietuvas valstij, Jēkabs 1633.–1634.g. piedalījās poļu karadarbībā pret krieviem pie Smoļenskas. Pēc karagājiena princis atkal devās ārzemju ceļojumā, no kura atgriezās 1637.gada beigās (apceļojis Berlīni, Londonu, Parīzi, Amsterdamu u.c.).
1638.gada pavasarī hercogs Fridrihs atteicās no hercogistes pārvaldes par labu Jēkabam. Šo lēmumu Polijas–Lietuvas valdība apstiprināja nākošā gada sākumā, bet par pilntiesīgu hercogu Jēkabs kļuva tikai pēc tēvoča Fridriha nāves 1642.gada augustā. 1643.gada rudenī hercogs pārcēla savu rezidenci no Kuldīgas uz Jelgavu.
…
