„Lopkautuve Nr. 5”- „dienesta deja ar nāvi”. Romāna pamattēma- kara šausmu atklāsme savdabīgā veidā. Romāns- antiutopija, „sociālā neprāta enciklopēdija” u.tml.
Romānu „Lopkautuve Nr. 5 jeb Bērnu krusta gājiens” K. Vonnegūts nodēvējis par „dienesta deju ar nāvi”. Darbs iecerēts kā pretkara romāns, lai gan, kā 1. nodaļā apgalvo kinorežisors Hariss Stārs, „kari ir bijuši un būs vienmēr, un tos apturēt ir tik pat neiespējami kā apturēt šļūdoni”. (11) Tādās somās, starp citu, ir arī pats autors.
Darba varonis, romāna rakstnieks Jons Jonsons, savā izklāstā par romāna tapšanu ievieto citējumu iz O`Heira piezīmju grāmatiņas par cilvēku demogrāfisko līmeni. Tajā minētais fakts, „ka līdz 2000. gadam pasaules iedzīvotāju skaits divkāršosies un sasniegs 7 000 000 000 cilvēku” (151), nostiprina pārliecību par karu neizzūdamību. Galu galā karš ir cilvēku masveida nāve un, kā apgalvo romānā iesaistītie tralfamadorieši, Visums neies bojā cilvēku izraisīto karu un atombumbu dēļ. Tādēļ nav ko baidīties, ka kādas izbailes par savu eksistenci varētu atturēt cilvēku no karošanas.
Kariņi ir pieaugušo aizraušanās, tās ir lielo cilvēku spēles. Tomēr tajā pašā laikā reāli karot tie sūta savus bērnus, iepotējot viņos dažādas patriotisma un naida, un goda jūtas. Kari būtībā rodas pieaugušo iniciatīvas dēļ. Tomēr tie nepadomā, ka bērni, kurus tie sūta aizstāvēt kaut kādu nosacītu valsts godu un pašlepnumu, nav gatavi šādai masveida iznīcībai.
Karš romānā tiek tēlots kā ikdienišķa parādība, piemēram, „Tas bija tāds vientiesīgo Zemes sieviešu paradums- saistīt seksu un kaisli ar karu.” (90), „arī grāmatas un filmas daļēji veicina karus”. Šāda sabiedrībā valdoša situācija bērnos rada tādu pašu apmātību, kāda tā iepotēta jau pieaugušajiem. Ikvienu, kurš karā reāli nav piedalījies, kari aizrauj. Cilvēki tiek it kā maldināti ar karu šarmu- ar varonību. Arī K. Vonnegūts tēlo kādu Rolandu Vīriju, resnu zēnu, kurš īpaši alkst no kara atgriezties kā varonis, jo patiesajā dzīvē bijis atstumtais.…
