Kurts Vonnegūts (1923), izmantojot postmodernismam raksturīgās pazīmes, vēsta par vardarbību pret cilvēka miesu un garu, kara postošo raksturu un zinātniski tehniskās revolūcijas katastrofālajām sekām. Autoram tradicionālais stāstījums šķiet pārāk harmonisks, lai raksturotu haosu un pasaules gala izjūtu. [1]
Romāns "Lopkautuve Nr. 5 jeb Bērnu krusta gājiens" (1969) pamatojas autora, bijušā frontinieka, gūstekņa, Drēzdenes bombardēšanas liecinieka, atmiņās. Postmodernisms pasauli uztver vienkārši: viss notiek, līdzīga ir arī K. Vonnegūta ironiskā konstatācija: "Tā gadās." Māksla nespēj izmainīt notikumus, tā tikai konstatē faktus kādā kārtējā pasaules tracī. Romāna fragmentā, kas veltīts Drēzdenei, attēlotas divas nāves - milzīgās vācu pilsētas un kāda amerikāņu karagūstekņa nāve. Drēzdene iet bojā rūpīgi izplānotā kara operācijā, kurā tehnika izšķir visu. Amerikānis, kas pirms kara universitātē lasījis lekcijas par mūsdienu civilizācijas problēmām, tiek nošauts pēc instrukcijas. Pilsēta nodedzināta, tūkstošiem ļaužu miruši, bet viņu arestē uz drupām un tiesā kā marodieri tikai tāpēc, ka paņēmis tējkannu, kuras īpašnieks gājis bojā.
Divreiz uzvar instrukcija. Divreiz notiek noziegums. K. Vonnegūts nerunā par šo savstarpēji saistīto noziegumu, kam iepriekšējs nolūks, smaguma pakāpi, tos rada pragmatiska un bezsirdīga attieksme pret cilvēku kā bezpersonisku lietu. Lai precīzāk atspoguļotu šādu absurdu notikumu norisi, autors izmanto postmodernismam zīmīgo nonselekcijas principu, sajaucot līdzšinēji hierarhiski augstās un zemās vērtības, cēloņus un sekas. Kara izraisītās bēres atgādina dzīru jautro atmosfēru, kurā “šāviens gāja vaļā ar pamatīgu žvīkstoņu gluži kā
Taču romāns nevēsta tikai par Drēzdeni (1945), tas, teksta vārdiem runājot, uzrakstīts “telegrāfiski šizofrēniskā stilā”, Billijam Piligrimam skatoties pa laika logu un ik pa brīdim iegriežoties Amerikā (1967) un tralfamadoriešu planētā, kurā notiekošās dīvainības ir parodija par mūsdienu pasauli.
Postmodernisma darbos tradicionālās pasaules ainas dekonstrukcija notiek gan ideju, gan formas līmenī. Būtu grūti vienoties, kādam žanram atbilst K. Vonnegūta teksti, jo tie ir žanriski hibrīdi.
Autobiogrāfija, vēsturisku faktu dokumentalitāte savijas ar ironiskiem pārspīlējumiem un zinātnisko fantastiku.
…
