Latvijas vēstures kopējā stāstā atšķirīgs un varbūt tādēļ tik valdzinošs ir kuršu ķoniņu stāsts. Laikā, kad latviešu muguras līka zem vācu kungu pātagas, pašā Kurzemes sirdī – Kuldīgas apriņķī – dzīvoja brīvi ļaudis, kas kopa savu – no tēvutēviem mantotu – zemi. Daudzi viņus dēvēja par seno Kursas valdnieku pēctečiem. Lai arī tiešu pierādījumu tam nav, der padomāt kaut vai par to, kāpēc katram ķoniņu brīvciemam bija savs ģērbonis, arī laikā, kad tādi drīkstēja būt vien muižnieku dzimtām?
Varētu jautāt, kāpēc gadsimtus sens brīvības stāsts lai būtu aktuāls arī šodien – demokrātijas apstākļos, kad cilvēka tiesības un brīvības aizstāv gan valsts likumdošana, gan starptautiski saistošas konvencijas? Jā – kādēļ?
Pirmām kārtām, varbūt tādēļ, ka brīvība vienmēr ir bijusi viena no latvieša vērtību sistēmas pamatbalstiem. Tādēļ, ka latvietis vienmēr sapņojis būt pats savs kungs. Brīvības atņemšana, manuprāt, ir galvenais cilvēciskās cieņas laupīšanas veids. Tauta, kas nav brīva ne juridiski, ne arī savās domās un darbos, kļūst par vergu tautu. Latviešiem šāds liktenis bija lemts pārāk ilgi. Tieši tāpēc kuršu ķoniņu stāsts varbūt nodēvējams par sava veida latvieša sapni, jo viņi bija tie brīvie un priviliģētie, kas mudināja cerēt, ka reiz tādi būs (un bija) visi. Viņi bija tie, kuru slāpes pēc taisnības lika neatlaidīgi cīnīties par savām tiesībām, pat ja tas prasīja vairāk kā viena cilvēka dzīves laiku.
Otrām kārtām, pamazām zūd pēdējie liecinieki, kas varētu pastāstīt par to, kā dzīve ritējusi ķoniņu ciemos, kāds bijis viņu pasaules uzskats un vērtības.…
