Savā darbā centīšos atbildēt uz jautājumu, vai kultūrvēsturiskai videi ir determinējoša nozīme radošas personības attīstībā vai radošums ir ģenētiski predisponēts un vide nespēlē noteicošu lomu radošas personības attīstībā un izpausmē.
Cilvēka dzīves ,,sāls’’ ir pašizteikšanās, dzīves jēga ir tik lielā mērā, cik viņš spēj īstenot savu radošo potenciālu. Audzināšanas ietekmē vairumā gadījumu radošais potenciāls atslābst, tiek izjaukta dabiska personības augšana, jo bērni iemācās pielāgoties, uzvesties, domāt tāpat kā citi. R.Bebre vārdu radošums aizvieto ar kreativitāti, tas ir, noturīgas individualitātes īpašības, kas dažiem indivīdiem piemīt dažādā pakāpē. Radošai personībai radošums ir iekšēja nepieciešamība [1;276].
Atskatoties vēsturē un atsaucot atmiņā kādi spēki veidoja kultūru visos gadu simteņos pirms Kristus dzimšanas un mūsu laiku ērā, es izsecināju, ka kultūras pasauli vienmēr ir ietekmējusi valsts politiskā vara, laiks diktē savus noteikumus ik vienam gan bērniem, gan pieaugušiem. Cilvēks neapzināmi ir sociālās vides upuris. Viduslaikos radošuma izpausmi iznīdēja ar baznīcas starpniecību un inkvizīcijas metodēm. Savā laikā Dž. Bruno sadedzināja uz sārta par to, ka zeme ir apaļa un griežas ap sauli. Koperniks bija spiest publiski atteikties no savām idejām, lai glābtu savu dzīvību. Spāņu gleznotājs Goija, gleznodams kailu hercogieni, riskēja ar nāvi un tikai pēc daudziem gadiem uzdrošinājās darbu ,,Kailā maha’’ parādīt plašākai publikai. Nav jāmeklē nemaz tik sen, padomju varas okupācijas gadi, veicināja sadzīvisko radošumu, bet sociāli- politiskā un cilvēcīgā līmenī to nonivelēja.…