Mācību metodika laika gaitā no „instrumenta statusa jauniešu uzskatu un mērķu noteikšanai”[Jurgena 9,101] kļūst demokrātiska, pakāpeniski pārejot uz humānistisko pedagoģiju. Humānisma pedagoģijas centrālā ideja – bērncentrēts, humāns, demokrātisks mācību process. Kā lasāms Latvijas Izglītības koncepcijā izglītības pamatprincipos – humanitātē, demokrātiskumā, individualizācijā, radošajā darbībā, tautiskumā, tikumiskumā, profesionalitātē, zinātniskumā, sistēmiskumā un mūsdienīgumā – tiek akcentēta „cilvēka atzīšana par pamatvērtību”.[13,13] Arī profesors Tobiass Rilkers uzskata, ka 21. gadsimta „izglītība ir attiecināma uz vispārcilvēciskajām vērtībām, jo tās pamatā ir humānistiska ideja – brīva cilvēka audzināšana. Tās realizācijas nosacījumi ir radīšana, izglītības procesa individuālā virzība, tādu apstākļu izveide, kas veicinātu radošo un individuālo dotību uzplaukumu, vienlaikus veidojot personības tikumiskās īpašības. Skolotāja galvenā loma – palīdzēt atrast sevi, kļūt par unikālu individualitāti”.[Alijevs 2,29-31; 18,8-11]
2003. gada 29.septembrī Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Ģenerālās konferences 32. sesijā Latvijas IZM ministrs K.Šadurskis kā nozīmīgākos prasību noteicējus un virzītājspēkus izglītības kvalitātei nosauca: vietējo un starptautisko darba tirgu un sabiedrību kopumā, jo tās izdzīvošana globālajā pasaulē prasa cieņu pret dzīvību, cilvēktiesībām, pieaugošo toleranci pret citādo un daudzveidību. Tādējādi sabiedrība pasūta izglītības sistēmai vērtību orientāciju veidošanu. Arī Mag. pead. Jānis Nipers uzskata, ka „mūsdienu izglītības mērķi koncentrējas trīs virzienos un trīs filozofiskos jautājumos:
cilvēka pašapliecināšanās, atbildot uz jautājumu „Kas es esmu?”,
jēgas meklējumi, atbildot uz jautājumu „Kāpēc es esmu?”,
orientācija laikā un telpā, atbildot uz jautājumu „Kas man jādara?”.”[Nipers 19,21-22]
Šie trīs virzieni un jautājumi ir eksistenciālās filozofijas kategorijas, kas ir arī vidusskolas skolēnu vecumposma dziņu stūrakmeņi, jo, kā L.Božoviča norāda - interesants šķiet fakts, ka jaunībai raksturīgo paaugstināto filozofisko ievirzi atzīst visi psihologi neatkarīgi no tā, kādā sociāli ekonomiskā sistēmā viņi dzīvo.[Jurgena 9,83]
Literatūras stundas ir vienas no nozīmīgākajām mācību procesā, kur skolēns galvenokārt veido un atklāj savu garīgo personību, ētisko nostāju, pieskaras savai būtībai. Daiļdarbs, tā lasīšana, uztveršana ir kā cita cilvēka domu, uzskatu, pasaules uztvēruma iepazīšana un vērtēšana, kuras procesā notiek arī savas vērtībsistēmas apzināšanās un veidošana. Lasot literāru darbu, būtisks kļūst ne tikai autors, laiks un telpa, bet arī saturs, darbā ietvertā un lasītāja saskatīta, uztvertā un pieņemtā / nepieņemtā ideja, vai daiļdarbs spēj uzrunāt, ko tas liek saprast, vērtēt un izjust. G.Berelis ir labi uzrakstījis par grāmatu lasīšanu un rakstīšanu: „Tas, kāpēc cilvēki raksta un lasa grāmatas, patiesi ir neizskaidrojams kultūras fenomens. Lasīšana ir pilnīgi nelietderīga nodarbošanās. Turklāt autors iecer vienu, uzraksta kaut ko citu, bet lasītājs tekstā atrod vēl ko citu. Grāmata netiek rakstīta tādēļ, ka pēc tās pastāv nepieciešamība; pavisam pretēji– ja grāmata tiek sarakstīta, tā pati mīklainā veidā rada iespaidu, ka ir bijusi nepieciešama. Ar viscēlākajām jūtām un vislabākajiem nodomiem rakstītās grāmatas neizprotamu iemeslu dēļ iekrīt literatūrvēstures miskastē, turpretī autori, kuri rakstījuši grāmatas, lai vienkārši izklaidētu sevi un citus, tiek iecelti klasiķu kārtā. Grāmatas dedzina, grāmatu dēļ liek cietumā un pie sienas utt. Vārdu sakot, grāmatas esamība patiesi ir mīklaina un neizskaidrojama parādība.”[Berelis 3,322] Ja literatūru skata no šī aspekta, tad neveidojas mūsdienās aktuālā grāmatu nelasīšanas problēma. Tādējādi grāmata netiek uztverta kā konkrēta rakstnieka biogrāfijas sastāvdaļa, bet gan kā interesanta un dziļa, sevis izzinoša saruna ar atrastu domubiedru. Piekrītot V.Dilteja uzskatam, „ka cilvēks cilvēku labāk saprot, pateicoties savstarpējai radniecībai, ka arī iedziļināšanās atsevišķajā, ja tas ir saistībā ar kopējo cilvēkos, palīdz nonākt līdz aizvien dziļākai garīgās pasaules izpratnei”.[Ivbulis 8,93] E. Virza poēmā “Straumēni” mēģina rādīt iekšējās harmonijas, ētiskās un estētiskās stabilitātes, kas varētu kalpot kā pretspēks aizvien pieaugošajai cilvēku atšvešinātībai, atsvešinātībai no dabas un tikumiskajiem kritērijiem.…
