1. Pirmatnējās sabiedrības kultūra
Pirmatnējie mākslinieki patiesībā kļuva par tēlotājas mākslas veidu - grafikas (zīmējumi un silueti), glezniecības (minerālu krāsvielu izmantojums attēlu izkrāsošanai) un tēlniecības (akmenī cirstās un mālā veidotās figūriņas) pamatlicējiem. Attēlojumu tehnika ilgo gadu tūkstošu attīstības gaitā pilnveidojās, un pirmatnējie mākslinieki arvien biežāk pievērsās arī cilvēka atveidojumam. Tieši pievēršoties cilvēkam kā noteiktam mākslas objektam, pirmatnējā māksla ieguva jaunus tālākās attīstības impulsus, kļūstot par pasaules mākslas turpmākās attīstības pamatu.
2. Senās akmens būves
Šodien sagrautas un izpostītas zem drupām guļ kādreiz tik krāšņās seno laiku pilsētas. Aculicinieku rakstītās liecības tikai iztēlē ļauj mums rekonstruēt pilsētu fragmentus, senos tempļus, valdnieku pilis un nocietinājumus. Laiks kādreiz sūrā darbā radīto valdnieku varenības apliecinājumu izdzēsis no zemes viras, bet atmiņas par šī spožuma radītājiem, viņu meistarību, māksliniecisko izdomu, fantāzijas lidojumu joprojām dzīvo kādā cilnī, bruņucepurē vai māla lauskā. Ieskatu senajā arhitektūrā sniedz arheoloģiskais materiāls, un tas ir pietiekami nozīmīgs, lai varētu spriest arhitektu prasmju līmeni.
Senajā arhitektūrā ir raksturīgas tik šauras ieliņas, ka, nostājoties to vidū, ar abām rokām reizē var aizsniegt iepretī esošo māju sienas. Kanalizācijas trūkums liek just atkritumu izgarojumus, jo tos izgāž tūlīt aiz mājas augstā sliekšņa. Turīga pilsētnieka vienstāva vai divstāva mājokli no visām pusēm norobežo bezlogu sienas. Ieejot pa šaurajiem vārtiem, var nokļūt mājas centrālajā daļā - vaļējā pagalmā, no kura savukārt durvis ved uz dzīvojamām vai saimniecības telpām. Kokmateriālu trūkums licis celtniecībā izmantot citus vietējās dabas resursus. Pārsvarā tas ir māls, kas kalpo par izejmateriālu celtniecībā, akmens un smiltis.
3. Pirmatnējās mākslas sinkrētisms, dzīvnieku un cilvēku attēlojuma savdabība
…