1. 1. 3. Etniskā, nacionālā, valstiskā kultūra
Etniskās un nacionālās kultūras tipoloģiskā iedalījuma pamatā ir etniskās piederības un kopējās dzīves telpas kritēriji.
Starp etnisko kultūru un nacionālo kultūru pastāv diahroniskā secība, jo nacionālā kultūra tradicionāli rodas etniskās kultūras transformācijas rezultātā.14
Etniskā kultūra (gr. ethnos 'cilts, tauta') – kultūra, kas balstās piederībā tautai (etnosam), saistīta ar indivīdu etnisko izcelsmi, tautību (etniskās kultūras liecības – latviešu tautasdziesmas, gruzīnu polifoniskie dziedājumi).15
Etniskā kultūra savos pirmsākumos ir radusies zināmas ļaužu grupas kopdzīves apstākļos, kad ir kopēja saimnieciskā darbība un aizsardzības sistēma pret ārējiem ienaidniekiem.
Kopdzīves apstākļos pakāpeniski radās kopēja valoda un garīgo un racionāli materiālistisko priekšstatu bāze, kā arī asinsradniecīgās saites, kopējs dzīves stils, kopējas sadzīves un tikumiskās normas, kopējs apģērba stils, kopēja kulinārija utt.16
Var teikt, ka valoda, tradīcijas, rituāli, simboli un visa etniskā kultūra kopumā ir ne tikai etniskās grupas identitātes, bet arī etniskās grupas solidaritātes pamats un svarīgs faktors etniskās grupas pastāvēšnai nākotnē.17
Kopdzīves apstākļu rezultātā radās tautas jeb etnosi un to etniskā kultūra.
Vēsturiski etniskā kultūra parasti ir pastāvējusi kā agrārā kultūra, jo etnosu nodarbošanās veids bija zemkopība un lopkopība.
Etniskajā kultūrā ietilpst vissenākie un visarhaiskākie slāņi – mitoloģiskais, folkloristiskais, etnogrāfiskais mantojums dažādu arhetipisku konceptu veidā.
Etniskajā kultūrā ietilpst arī vēsturiski jaunāki slāņi, kas formējušies reliģiskajā kontekstām, saimnieciskās un sociālās dzīves modernizācijas apstākļos.18
Nacionālā kultūra (lat. natio 'cilts, tauta') – kultūra, kas balstās piederībā nācijai, saistīta ar vēsturiski izveidojušos cilvēku kopumu, kam ir vienota teritorija, valoda (nacionālās kultūras liecība – Dziesmu un deju svētki).19
…
