Materiālā kultūra un garīgā kultūra.
Kultūru kā vienotu sistēmu pieņemts dalīt divās lielās daļās – materiālā kultūra un garīgā kultūra.
Kultūras dalījums vienmēr ir bijis populārs un plaši izplatīts un uzskatāmi palīdz norobežot cilvēku idejuski garīgo pasauli no cilvēku radītās priekšmetu pasaules.
Dalījums tapat ievieš zināmu hierarhiju kultūrā, jo garīgā kultūra tiek uzskatīta par primāro un augstako izpausmi, salīdzinot ar materialo kultūru.
Garīgas kultūras saturs tradicionali dominē izglītībā, mācību iestāžu apmeklējumos iepazīstinot ar kultūras vēsturi.
Iedalījums ir nosacīts un shematisks, un ta pamatā ir viens kritērijs – ražošanas veids un attiecīgā ražošanas veida produkcija.
Materiālajā kultūra ietilpst cilveku darbības, uzvedības un saskarsmes materiālā sfēra – darbarīki, tehnoloģiskās iekartas, ēkas, sadzīves prieksmeti, apģērbs, transporta līdzekļi, ceļi, masu komunikācijas līdzekļi utt.
Materiālā kultūra vairak vai mazāk ir tieši saistīta ar dabas objektiem, izejvielām un enerģiju ko cilveki izmanto visdažādāko materialo priekšmetu un produktu sagatavošanai.
Materiālā kultūrā dabas objekti, izejvielas un energija cilvēka darbības rezultātā transformējas cilvēka eksistencei nepieciešamās un tatad arī kultūras ziņā mērķtiecīgi realizējās.
Materiālā kultūra aptver plašāku reāliju loku nekā materiālā ražošana, jo materiālajā kultūrā ietilpst arī iepriekšējo paaudžu atstātais mantojums – arheoloģiskie, labiekartotas ēkas pieminekļi u.tml.
Materiālas kultūras analīze un vērtēšana tradicionāli notiek no humānistisko interešu viedokļa.
Pirmkārt, cik lielā mērā materiālajā kultūrā atspoguļojas cilvēki idejas, izdomas, radošie un estētiskie meklejumi.
Otrkārt, cik pragmātiski efektīvi un psiholoģiski komfortabli materiālā sfēra kalpo cilvēkiem.
…
