Korporatīvo kultūru pētījumi ir cieši saistīti ar kultūras nozīmi cilvēku dzīvē vispār. Kas ir kultūra, kādas ir tās funkcijas, ko tā rada, kas ir kultūra un kas nav, šie jautājumi jau ilgu laiku ir interesējuši sabiedrību. Kopš brīža, kad cilvēks ir sācis pētīt kultūru kā atsevišķas zinātnes priekšmetu (18.-19.gs), tās izpausmes un likumsakarības, šim jēdzienam tiek piedota aizvien plašāka jēga un nozīme. Tikai pēdējos sabiedrības apziņas attīstības etapos kultūra tiek izdalīta kā īpašs cilvēka darbības formu un attiecību regulēšanas veids. Par noturīgu attieksmi pret kultūru var runāt sākot ar 18.-19.gs., kad ar kultūru sāk saprast visu to, kas nepastāv pats no sevis, nav dots cilvēkam no dabas, bet pastāv pateicoties cilvēka darbam, pūlēm, saprātam un darbībai. Sarunvalodā un ikdienas saskarsmē šo vārdu vairāk attiecina tieši uz cilvēka sasniegumu sfēru. Jau kopš senās vēstures laikiem sabiedrībā tiek izdalīti īpaši darbības veidi, uzvedības stili, kas tiek uzskatīti par prestižākiem un cienījamākiem kā pārējie, kas tika apzīmēti kā kultūru saturoši. Pamazām tika atklāts, ka kultūra nav elitāra lieta, bet kā parādība caurauž visas cilvēka darbības sfēras, pat ja tās būtu antisociālas. Īpaši liela nozīme kultūrai ,protams, ir cilvēkam būtiskākajās jomās – starp personu attiecībās, grupu dzīvē, organizāciju darbā (pieņemot, ka arī valsts ir organizācija). Kultūra nav iedomājama bez sabiedrības un tās iespaida uz cilvēka dzīvi. Kā uzsvēris K.G.Jungs, visā savas attīstības un darbības procesā cilvēks atrodas divu spēku iespaidā. Pirmais spēks liek cilvēkam iekļauties kultūrā, sociumā, cilvēku kopībā t.i. socializācijas process. Otrs spēks turpretī cilvēku attālina no kopības, liek tam būt patstāvīgam, iegūt autonomiju, atdalīties, lai spētu paturēt sevi. K.G.Jungs to nosauc par cilvēka individuāciju. Bez šīs atdalīšanās nav iespējama personības izaugsme un bez šiem abiem procesiem nav iedomājama kultūras pastāvēšana. Ar ko tiek atzīts, ka kultūra nepastāv ārpus cilvēka, to var uztvert, saprast un pētīt tikai caur cilvēka darbības prizmu, tā rodas tikai pateicoties cilvēkam. Jebkāda cilvēka darbošanās kultūrā ir vienlaikus kultūras apguves un kultūras radīšanas process. Arī audzināšana un izglītība, profesijas apguve nav nekas cits kā kultūras apguve - socializācija. Citiem vārdiem – kultūra nozīmē cilvēka adaptāciju, piekļaušanos (un arī pakļaušanos) sabiedrībai. Socializācija ir nepārtraukts kultūras apguves process. Kultūras galvenā funkcija tādejādi ir sociālās pieredzes translācija, reizē arī tā ir cilvēces sociālā atmiņa, kas priekšmetiskota vēsturē, mākslā, literatūrā u.c. D.Dreimane [2] uzsver šādas kultūras pamatfunkcijas, piebilstot, ka tās var mainīties atbilstoši vides kultūras modelim (Rietumu , Austrumu kult. u.c.):
1.Dabas un sabiedrības harmonizējoša funkcija;
2.Sabiedrības iekšējā harmonizācija jeb sabiedrības veselumu nodrošinoša funkcija.
…
