Kultūras izpratne Paula Jurēviča grāmatā "Nacionālās dzīves problēmas"

Šajā referātā es vēlējos atklāt kā uz kultūru skatās profesors Pauls urēvičs, ko viņs saprot ar jēdzienu '' kultūra '' , ar cik ciešām satēm tā ir saistīta ar cilvēkiem, ko tā mums dod. Kultūra ir visapkārt. Kultūru mēs paši radām un patērējam.
''Cilvēks ir nesaraujamās, liktenīgās saistībās ar savu tautu. Un savas dzīves jēgu tās dziļākās ilgas tas nevar cerēt piepildīt viens pats uz savu roku, bet tikai kopā ar to vidi, ar kuru ir saaudzis.'' Tātad, katra cilvēka presonīgā kultūra ir meklējama tieši tās tautas kultūrā, kurā viņš ir piedzimis un uzaudzis. ''Kā tauta atsevišķam cilvēkam, tā atsevišķais cilvēks nepieciešams tautai - tie ir visciešākās kopdarbības attiecībās un kas ceļ vienu, tas ceļ arī otru, un otrādi.''
Jau pats profesors P. Jurevičs ir rakstījis šo grāmatu vadoties uz pamatojumu, ka '' cilvēks ir tieksmju būtne, ka šo tieksmju viņā ir daudz un ka ceļā uz sevis piepildīšanu tās ved pie pretrunām. Ir lietas, ko mēs dabiski gribām, ka puķes grib sauli, bet šīm lietām nāk līdzi citas, ko mēs negribām ''. Šī ir tā vieta, kur P. Jurēvičam es piekrītu simtprocentīgi. Jo, es uzskatu, ka tieši tā arī ir - katrai lietai ir divas puses, viena melna un otra balta, un tieši tā, šīs krāsu atšķirības - balts un melns, ir patiešām ļoti krasas, kā tas arī dzīvē ir. Protams, vislabākais jau būtu ''zelta vidusceļš'', bet, es domāju, tur jau ir tā privilēģija, ka tas mums, cilvēkiem ir jāmeklē pašiem, uz to ir jātiecas, arvien tālāk un tālāk, nekas nav viendabīgs. Uz to ir grūts ceļš ejams. ''Mēs tiecamies pēc kultūras, bet tā ved pie deģenerācijas un izmiršanas, mēs gribam mieru un miera garu, bet tas ved pie netikumu uzplaukuma.''…