Ar katru dienu pasaule kļūst ar vien mazāka un mazāka. Nepaiet ne divdesmit četras stundas, kad masu informācijas līdzekļi mums jau ziņo, kas ir noticis kādā tālā zemē, kā mūsu banku kontus ir ietekmējis akciju tirgus, kā mūsu skolās nolemts ieviest bilingvālo apmācību, ka no kaut kurienes var ierasties mūsu draugi, kolēģi, kaimiņi un, iespējams, cilvēki, kuri runā valodā, ko mēs gandrīz nesaprotam, un kuru skats uz dzīvi radikāli atšķiras no mūsējā. Vai tad mums, kas runā angliski, ir nepieciešams mācīties citu valodu... vai iepazīties ar citām kultūrām? Galu galā, vai tad angļu valodas un amerikāņu popkultūras ekspansija nav tik globāla, ka mēs sākam cits citu saprast tikai kokakolas un rokenrola valodā? Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ikvienam, kas no lidmašīnas izkāpis svešā zemē, ir šāda: nepieciešams iepazīties ar citām kultūrām.
Latvijas vēsturē meklējami iedīgļi tam, lai nākotnē valsts pārticība un ietekme vairotos. Latvijai ir visas iespējas kļūt par sava reģiona tirdzniecības un sakaru centru, ko īpaši labprāt izmantos krievu uzņēmēji, kuriem nepieciešams atspēriena punkts sadarbībai ar Rietumiem.
Iestājoties Eiropas Savienībā, latvieši bažījās, kas notiks ar viņu valsti un kultūru notiks jaunajā Eiropā. Bet bažām nav pamata, jo ekonomiskās un politiskās drošības aizsegā reģionālās kultūras var ir uzplaukušas un to pārliecība par sevi ir tikai augusi.
Piemēram, Lielbritānijā Skotijai un Velsai tagad ir savi parlamenti un daudzās sabiedriskās dzīves un kultūras jomās šie reģioni ir atbrīvojušies no Anglijas ietekmes.
KULTŪRAS TRIJSTŪRIS
Kultūra ir dzīva, mainīga sistēma, kas aptver mūsu personīgo un sabiedrisko dzīvi.
Viss, ko mēs darām vai sakām, ir kultūras izpausme. Nav tāda cilvēka dzīves aspekta, saķot ar ikrīta sveicienu un beidzot ar raķetēm, kuras sūtām kosmosā – vai arī gaisa uzbrukumā kaimiņvalstij -, ko nenoteiktu kultūra.…
