Jebkura radoša pašizpausme cilvēkā veido iespēju gūt gandarījumu, ka viņš ir radījis kaut ko vērtīgu, paliekošu, nozīmīgu sev un citiem. Kultūra un ikviena darbošanās šajā jomā cilvēkam palīdz paust savas izjūtas un iekšējos pārdzīvojumus. Tāpat arī jebkura māksla, vai tā būtu gleznošana, vai mūzika, vai fotografēšana, vai jebkura cita, paver iespējas meklēt saskarsmes ceļus ar apkārtējiem un rast harmoniju pašam sevī. Tas ir ļoti svarīgi. Jo svarīgāk, pēc autora domām, tieši šodien, jo pasaules vērtību sistēmā šobrīd, šķiet, valda pilnīgs haoss. Ja pilsētā cilvēkam ir ļoti lielas izvēles iespējas apmeklēt izstādes, koncertus, teātra izrādes vai piedalīties kaut desmit dažādos kolektīvos un nodarbībās un tikpat veiksmīgi tajos iesaistīt savus bērnus, tad pilnīgi pretēja situācija ir laukos – pagastos. Jebkurā laikposmā – brīvās Latvijas laikos, padomju laikā, tagad – atjaunotās Latvijas laikā – pagasta kultūras dzīve patiesībā balstās uz vienu cilvēku. Uz kultūras nama vadītāju. Tieši viņš ir tas, kas mazāk vai vairāk veido sava pagasta cilvēku kultūras izpratni un vērtību orientāciju.
Tomēr jāatzīst, ka tas nav viegli. “Mūsu sabiedrībā pēc neatkarības atgūšanas Latvijas kultūrsituāciju raksturo pretrunas. Pārejot uz demokrātiju no iepriekšējā politiski ekonomiskajā situācijā raksturīgās voluntārās pieejas cilvēkam, valsts un sabiedrības līmenī tiek postulēti demokrātisma, humānisma principi. Bet ekonomiskās un kultūrpolitikas krīzes dēļ netiek apmierinātas lielas iedzīvotāju daļas primārās vajadzības (eksistences vajadzības, drošības vajadzības) un tas sabiedrībā parādās tikumiska rakstura problēmās (noziedzība, alkoholisms, vardarbība pret bērniem, bērnu pamešana). Zūd latviskās tradīcijas un vispārcilvēciskās vērtības.”(6;5) Kā lai šādā situācijā cilvēku – zemnieku, kurš jūtas nospiests zem kredītu nastas, dzērāja vīra sievu, pusaudzi, ko nevajag pat paša vecākiem, – iemāca mīlēt kultūru un saprast, ka ar tās palīdzību ir iespēja „izaugt” no negatīvās vides un sajūtām. Pat gadījumā, ja cilvēks, kurš iesaistījies kādas mākslinieciskās jaunrades nodarbībās, vēlāk nekļūst par slavenu gleznotāju, tēlnieku vai fotogrāfu, kas ar saviem darbiem pārsteidz visu pasauli, tomēr šis cilvēks ir radis gandarījumu un iekšējo harmoniju, kas sniedz cilvēkam enerģiju un citādāku pasaules redzējumu, ko var saukt arī par pašaktualizāciju (pašrealizāciju) un pašīstenošanās (pašizpausmi). …