Pirmajos padomju impērijas pastāvēšanas gadu desmitos līdzās citām sarežģītām problēmām nācās risināt arī daudznacionālās kultūras attīstības jautājumus. Bez valsts pamatiedzīvotājiem un pievienoto reģionu tautām Krievijā pa dažādiem ceļiem bija nokļuvušas arī vairākas nacionālās minoritātes, kam līdzās PSRS robežām bija izveidojušās patstāvīgas valstis - ungāri, poļi, čehi, somi, lietuvieši, igauņi, latvieši. Šīm minoritātēm tika veltīta īpaša uzmanība, jo komunistiskās partijas un padomju valdības mērķis bija revolūcijas eksports uz šīm valstīm un kadru gatavošana turpmākajam darbam. Līdz ar to jau 20. gadu sākumā tika radītas īpašas izglītības iestādes un nodrošināts papildus finansējums kultūrizglītības pasākumiem.
Šo iespēju izmantošanā visaktīvākā un labāk organizētākā izrādījās tieši latviešu sabiedrība. Izvērstais grāmatu un periodikas izdevniecību, skolu, klubu un citu kultūras iestāžu darbs, kā arī kultūrizglītības biedrības ²Prometejs² koordinējošā darbība vissavienības mērogā sekmēja latvietības apziņas saglabāšanos, pastāvot ilgstošai šo cilvēku atrautībai no dzimtās valodas un kultūras celma Latvijā. Vienlaikus nav noliedzama šā izvērstā kultūras darba idejiski politiskā ievirze, kas arvien jūtamāk ietekmēja visu sabiedrisko dzīvi un kultūras procesus pieaugošajos antidemokrātisko spaidu apstākļos. Jau pati piederība minētajām nacionālajām minoritātēm tika inkriminēta cilvēkiem kā noziegums un pati par sevi saprotama nelojalitāte pret padomju varu.
Krievijas latviešu sabiedrības saimnieciskās un kultūras aktivitātes savu atspoguļojumu jau kaut tkādā mērā radušas sava laika pētnieku K.Šķiltera, V.Krasnaja un K.Jokuma darbos.i Plašāk pievērsties šā laika posma kultūras mantojumam literatūrzinātnieki un vēsturnieki varēja tikai pēc PSKP 20. kongresa, sākot ar 60. gadiem.ii Vēl arvien daudzus līdz galam neizvērtētus dokumentus glabā ²Prometeja² fonds Latvijas Valsts arhīvā, materiāli daudzos Krievijas novadu arhīvos, kā arī galvenokārt latviešu valodā iznākušie preses izdevumiiii un atmiņās.
Latviešu apdzīvotajās vietās, ko tolaik un arī vēsturiskajā literatūrā dēvēja par latviešu kolonijām, īpaša loma bija skolām, jo skolotāji pulcēja ap sevi mākslinieciskās pašdarbības entuziastus, rīkoja mītiņus, koncertus, kursus, jaunatnes vakarus. Skolu paveiktais sabiedriskais darbs nebija mazāk nozīmīgs par tiešo mācību darbu. 20. gados skolu skaits bija nestabils un mainījās sakarā ar iedzīvotāju skaita izmaiņām un kara bēgļu masveida atgriešanos Latvijā. 1926.g. notika vissavienības mēroga iedzīvotāju tautskaite, kas atspoguļoja arī nacionālo minoritāšu izvietojumu pa reģioniem un viņu izglītības līmeni. Reģistrēti tika pāri par 140 tūkst. latviešu, pie tam ap 20 tūkst. latgaliešu tika uzskaitīti atsevišķi. Maskavā un tās apkārtnē tolaik dzīvoja ap 10 tūkst. latviešu, Ziemeļrietumu apgabalā ar centru Ļeņingradā ap 42 tūkst., Baškīrijā ap 20 tūkst., tikpat arī Baltkrievijā, Pievolgā ap 2 tūkst., Azovas un Melnās jūras novadā ap 5 tūkst.. Ap 35 tūkst. latviešu un latgaļu uzskaitīti Sibīrijā, ap 4 tūkst. Ukrainā, 2,8 tūkst.…
