Šī referāta tēma ir Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma tipoloģiskā piederība, un tā ietvaros vispirms es jums pastāstīšu par šī režīma rašanos un politisko iekārtu un tās attīstību, lai tad varētu labāk pievērsties jautājumam par to, kādai ideoloģijai šo režīmu var vai nevar pievienot.
Vispirms ļoti īsi atgādināšu notikumus, kas mums visiem būtībā jau ir zināmi. Tātad jau ar 33. gada nogali K. Ulmanis bija izšķīries veikt valsts apvērsumu. Pirmais posms bija A. Bļodnieka valdības gāšana, kas notika 16. martā (jāatzīmē, ka labu piemēru tieši pirms tam Ulmanim deva sekmīgais J. Petsa apvērsums Igaunijā, kas bija noticis 14. martā). Tūlīt 17. martā arī tika nodibināta Ulmaņa valdība, taču ar to viņam nebija gana, tāpēc notika gatavošanās tālākajam, lai gan pat Munters, kas bija viens no ciešākajiem Ulmaņa sabiedrotajiem, tobrīd izteicās, ka par šo tālāko nav lielas skaidrības. Jāatzīmē, ka šajā laikā Saeima aktīvi apsprieda Satversmes grozījumus, un 1. un 2. lasījumā jau tika nolemts ieviest visas tautas vēlētu Valsts prezidenta institūciju uz pieciem gadiem un būtiski palielināt Ministru prezidenta varu. Trešais lasījums par to bija paredzēts 18. maijā, kura, kā saprotams, nekad nepienāca. Šim faktam ir nozīmē tādejādi, ka šīs konkrētās reformas un citas vēl tikai ieplānotās liecināja, ka Satversmi un arī Vēlēšanu likumu ir iespējams reformēt demokrātijas stiprināšanas labā, taču tieši tas Ulmanim nebija vajadzīgs. Pa to laiku viņš aktīvi kurināja baumas par it kā gaidāmo pērkoņkrustiešu vai tā dēvēto leģionāru gatavoto apvērsumu. Jāatzīmē, ka reāli nekādu draudu nebija. Un pat ja tādi būtu bijuši, Ulmanim būtu iespējams to novērst ar savu Ministru prezidenta varu. Tāpat ir skaidrs, ka arī ārpolitiski draudi Latvijai tobrīd nebija. Tomēr tieši balstoties uz šādiem iemesliem, 15. maija naktī aizsargi un armijas centrālās daļas ieņēma valsts centrālās iestādes un veica plašus arestus.…
