K.Ulmaņa apvērsums 1934.gadā

Autoritārais līderis parasti ir spēcīga personība, kas pauž ietekmīgo sabiedrisko slāņu intereses un vismaz sākotnēji bauda sabiedrības uzticību.
Autoritārais vadonis pārvalda valsti ar paklausīga birokrātiska aparāta un uzticīgo bruņoto spēku palīdzību. Visu līmeņu valsts amatpersonas tiek izraudzītas un nozīmētas ‘’no augšas’’. Galvenais kritērijs, pēc kura notiek ierēdniecības komplektēšana, ir uzticība vadonim un gatavība bez ierunām pildīt viņa rīkojumus. Līdz ar to valsts pārvaldes aparāts ir atbildīgs tikai autoritārā līdera, nevis tautas priekšā.
Pilsoniskā sabiedrība autoritārajā valstī ir nošķirta no politisko lēmumu pieņemšanas; nenotiek brīvas vēlēšanas, pilsoņiem ir liegta iespēja patstāvīgi izvirzīt savus kandidātus valsts amatiem; ir aizliegtas masu protesta akcijas( streiki, demonstrācija u.c.).
Mūsu valstī autoritārais režīms pastāvēja no 1934.gada līdz 1940. gadam. Tas iedibinājās pēc Kārļa Ulmaņa vadītā apvērsuma 1934.gada 15. maijā. Padzinis Saeimu, Ulmanis, kurš tolaik pildīja Ministru prezidenta pienākumus, ieguva neierobežotu varu un turpmāk vadīja valsti vienpersoniski. Valdības sēdēs lēmumus pieņēma bez debatēm un balsošanas. K.Ulmanis izteica savu viedokli par apspriežamo jautājumu un to arī akceptēja kā vienīgo pareizo.
Mazā kabineta sēdēs, kurās bez K.Ulmaņa piedalījās vēl tikai 2-3cilvēki. Tādejādi šaurā lokā pieņemtie lēmumi kļuva saistoši visai sabiedrībai.
Pēc apvērsuma pārtrauca visu politisko partiju darbību.…