Kuldīgas rajons atrodas Latvijas rietumu daļā abpus Ventai un robežojas ar Ventspils, Talsu, Tukuma, Saldus un Liepājas rajonu. Tā platība ir 2499,87 km2 un iedzīvotāju skaits Kuldīgas rajonā ir 38432. Rajona ZR daļā plešas Piejūras zemiene, vidusdaļā – Rietumkurzemes augstiene ar morēnu pauguriem, kas paceļas 100 – 200m virs jūras līmeņa, bet augstākajā vietā – Vārdupes kalnā sasniedz 140m.
Paugurainais reljefs aizņem apmēram 35% rajona platības. Novadā ir vairāk kā 40 upju, kas garākas par 5 km, un 48 ezeri, kuru platība pārsniedz 1 ha. 46% teritorijas aizņem meži.
Vecpilsēta izaugusi Ventas kreisajā krastā pie Ventas rumbas, līdz kurai Venta bija kuģojama. Venta pie pilsētas ir 60-150 m plata, tajā atrodas vairākas salas. Vidējais ūdens līmenis virs ūdenskrituma 12,3 m virs jūras līmeņa, pilsēta atrodas apm. 26 m virs jūras līmeņa, bet rietumu malā paceļas virs 50 m virs jūras līmeņa. Cauri pilsētai tek 8 km garā Alekšupīte.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau IV gadu tūkstotī pirms mūsu ēras te dzīvojušas mednieku un zvejnieku ciltis, kurus varam uzskatīt par kuršu cilts priekštecēm.
Iespējams, ka jau 10.gs. sākumā vikingu sāgā par Hadinga dēla Frodī sirojumiem uz Baltiju minētā kuršu pilsēta ir bijusi Kuldīga. Šā kuršu apdzīvotā novada ekonomiskais un politiskais centrs bija Veckuldīgas pilskalns, kas bija pats lielākais un varenākais kuršu pilskalns (1ha). Tas atradās uz zemesraga, kur Krāčupīte (Veckuldīgas upīte) ietek Ventā. Pilskalna pakājei piekļāvās Veckuldīgas apmetne (apm. 10ha), kur dzīvoja tirgotāji un amatnieki.
Par Kurzemes galvaspilsētu jau izsenais dēvē Kuldīgu. Vēstures avotos Kuldīga pirmo reizi minēta 1242. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Ditrihs fon Greningens šeit sāka celt mūra pili, kura sākumā saukta – Jesusburg, bet vēlāk Goldingen. Šis nosaukums dokumentos lasāms līdz pat Latvijas brīvvalsts izveidošanai un joprojām figurē veco baltvācu emigrantu leksikā.
1378. gadā Kuldīga pirmā Kurzemē ieguva pilsētas tiesības.…
