Ikdienas apziņā ar vārdu „kultūra” bieži saprot cilvēka uzvedības normu kopumu, kurā iekļauj taktiskumu, delikātumu un mēra izjūtu. Izplatīta ir kultūras identificēšana ar cilvēka izglītotību. Ar to nebūtu jāsaprot prātā uzkrātās informācijas daudzums vai erudīcija, bet gan zināšanu satura izpratne. Dažreiz ar kultūru saprot cilvēka iekšējo inteliģentību.
Sastopams arī kultūras izpratnes veids, kad ar to raksturo visu, kas nāk no urbanizētas vides kā pretstats laucinieskajam dzīves modelim. Pilsētniecisko saista ar kultūru, bet lauciniesko – ar provinciālo.
Kultūru ikdienā dažreiz saprot arī kā etiķeti. Tas ir sociālajā vidē pieņemto uzvedības noteikumu kopums, to ievērošana un sekošana tiem. Tās ir sasveicināšanās formas, apģērbs, uzvedība sabiedriskās vietās, manieres un izturēšanās pret apkartējiem.
Kultūras jēdziena zinātniskajā skaidrojumā ir divi galvenie pieejas veidi. Viens no tiem balstās uz latīņu vārda „cultus” izpratni (kopšana, apstrādāšana, godāšana, dzīves veids, izkopšana, tērps un izglītošana).
Kultūras kultiskā elementa akcentuācija visvairāk ir raksturīga tādai humanitāro zināšanu sistēmai, kura ir saistīta ar mitoloģiju vai reliģiju. Tiek uzsvērta ticības, kultisko tradīciju un augstāko garīgo līmeņu klātbūtne kultūras norisēs. Nav neviena senatnes vai mūsdienu kultūras, kurā nebūtu reliģiskās ticības lielās lomas sabiedrības konsolidācijas procesos.
Kultā kā mītiskās un reliģiskās darbības veidā vienmēr ir noteikts svētuma klātbūtnes elements. Uzskatāmi to parādīja latviešu filozofs un rakstnieks K. Raudive savā darbā „Pārpersonīgais un personīgais”. „Kultūra”, rakstīja K. Raudive , „no cilvēka prasa spēku maksimumu, spēku augstāko kāpinājumu. Kur tas netiek dots, tur kultūra sāk nīkuļot, zaudē savu spraigumu, sastingst ārējās formās, izvēršas tukšā manierismā un konvencionālismā. Kultūra rodas augstu spraigumu laikmetos: tās izcelšanās ir diža. Lielās kultras ir radušās vissvētākās vietās zemes virsū – tempļos. …
