Ievads
Simboli ir ļoti dzīvi. Tie ir reiz bijušās vienotās valodas saglabājušās atmiņas vai nojausmas par to. Bieži simbolu valodu dēvē par dievišķu, jo tā mums atklāj Dieva būtību. Simbolos ir slēptas dziļas zināšanas, kodētas zināšanas. Simbolu valoda – tāpat kā visas citas – pastāv, pateicoties spriedzei starp apzīmējamo un apzīmētāju. [2., 6.] Simbols ir ne tikai zīme, attēls, bet arī kāda būtne vai tēls, kurš ir kas vairāk par virspusējo, ārēji redzamo. [4.]
Runājot šajā valodā, mēs it kā godinām kukaiņus, kurus mēs ievijam dažādajos salīdzinājumos. Vērojot kukaiņu darbību, aizraušanos ar kaut ko, ir interesanti salīdzināt to ar cilvēkiem, jo arī katrai mazajai radībiņai ir savs dzīves ritms, veicamie uzdevumi un pienākumi, kas spēj izraisīt lielāku izbrīnu kā cilvēku veikumi.
Hipotēze: kukaiņu īpašības, sadzīves darbības un „rituāli” palīdzējuši tiem kļūt par dažādu tautu simboliem, mītiem. Latviešu parunas un sakāmvārdi liecina par līdzīgu uztveri.
1. Kukaiņi kā simboli senākos laikos
1. 1. Bites
Bites ir mūsu planētas vissenākie iemītnieki. Paleontologi apgalvo, ka tās eksistēja jau apmēram 55 – 60 miljonus gadu pirms pirmatnējā cilvēka parādīšanās.
Netālu no Valensijas pilsētas (Spānijā) uz klints ir attēlots, kā pirmatnējais cilvēks atņem bitēm medu. Tas ir vissenākais zināmais bitēm veltītais piemineklis.
Visu seno tautu dzīvē bitēm, salīdzinājumā ar citiem kukaiņiem, ir bijusi sevišķa vieta. Par tām sacerēja mītus, leģendas, teikas, pasakas. [5.]
Senajā Ēģiptē bites godāja un attēloja uz obeliskiem. Ēģiptieši, izrādot savu padevību faraonam, uz lūgumrakstiem zīmēja biti kā uzticības emblēmu. Viņi uzskatīja bites par saviem uzticamajiem palīgiem cīņā pret ļauno tumsas dievu Arimanu. Ēģiptiešiem bites bija pašaizliedzības, bezbailības, briesmu un nāves nicināšanas, kā arī ideālas tīrības un kārtības simbols. Uz pirmās dinastijas faraonu (3200. – 2780. g. p. m. ē.) kapenēm ir attēlota bite. [5.]
…