Kuģā uzbūve un attīstība renesansē
Tātad, kuģis ir ūdens transportlīdzeklis ar slēgtu korpusu. Virs ūdens kuģi notur hidrostatiskais cēlējspēks. Pēc lietošanas kuģus iedala civilajos kuģos un karakuģos. Kopš seniem laikiem, kad mūsu senči atklāja, ka koks ūdenī negrimst, kuģiem un laivām ir bijusi ļoti nozīmīga loma cilvēces vēsturē. Pirmās laivas izmantoja upju šķērsošanai un zvejniecībai. Kuģu un laivu būvniecība sāka strauji attīstīties, kad cilvēki devās pētīt jaunas teritorijas, kas arī bija ļoti novērojams renesanses laikmetā. Tā kā vairāk nekā divas trešdaļas Zemes virsas klāj ūdens, pētniekiem vajadzēja doties jūras braucienos, lai atklātu jaunas zemes. Tieši tāpēc būvēja kuģus, kas piemēroti tāliem ceļojumiem. Tūkstošiem gadu laikā kuģu un laivu uzbūve mainījās un pilnveidojās, kam par iemeslu bija tirdzniecības attīstība starp tālām tautām un jūras kaujas starp pretinieku kara flotēm.
Kuģu burām bija milzīga loma, līdzīgi kā gaisa plūsma rada cēlējspēku, plūstot gar lidmašīnas spārnu, vējš rada burai perpendikulāro spēku, plūstot gar buru. Mainot buras stāvokli, laivu var vadīt dažādos virzienos. Burām bija dažādi veidi. Pirmais buras veids bija lugerburas . Šo buru konstrukcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Četrstūraina lūgerbura nokarājas no apaļkoka, kurš mastam piestiprināts slīpi. Buras bija ar līstēm. Tas palīdzēja šo bur saglabāt plakanu un vēja laikā to viegli daļēji ielocīt. Tā lieliski noderēja arī kāpjot mastā. Cits buru veids bija taisnās jeb rājtakelētājburas .Attēlā redzamajam kuģim buras ir izvilktas uz augšu- tās ir četrstūrainas, taču tās mēdz būt arī citās formās. Tās sauc par taisnām burām, jo tās ir piestiprinātas pie rājām, kas veido taisnu leņķi ar mastu un ir perpendikulāras garajam mastam. Lai vislabāk izmantotu vēja spēku, buras groza ar brasēm . Špītburas lietoja jau senesenos laikos.Šo buru pa diogonāli šķērsoja špīts- apaļkoks.
…
