Ar Pirmā pasaules kara un pēckara revolūciju traģiskajiem notikumiem, pasauli satricinošām krīzēm, pilsoņu kariem, militārisma un fašisma varu 20. gadsimta pirmās puses kultūra ieguva traģisku nokrāsu. Tajā pašā laikā sabiedrība atteicās no vecajiem, tradicionālajiem priekšstatiem par dzīvi un kultūrā atspoguļojās visas sabiedrisko strāvojumu idejas – centieni panākt vienlīdzību un vientiesīgumu, sociālo problēmu atrisinājumu, tāpat arī lietišķība un tur pat – vēlēšanās aiziet no ikdienas rutīnas, jaunu, savdabīgu ceļu meklējumi, lai pārsteigtu un šokētu patēriņā pagrimušo valstu sabiedrību.
20. – 30. gados radās ļoti daudz jaunu novirzienu un „- ismu” mākslā un kultūrā (funkcionālisms, abstrakcionisms, sirreālisms, dadaisms, neoklasicisms, u.c.) un to autori parakstīja manifestus, kuros paskaidroja sava mākslas virziena pamatideju un to, par ko viņi iestājās un uz ko balstās, jo vēl aizvien cilvēki par pamatu jauniem kultūras virzieniem ņēma antīkos un viduslaiku piemērus, mākslas elementus un likumsakarības vai arī tieši pretēji – noliedza antīkās mākslas vērtības. [2; 48]
Līdzās visiem jaunajiem mākslas virzieniem radās kubisms, kurš bija viens no protestējošajiem mākslās virzieniem, kas izmantoja deformāciju formveides uzdevumu risināšanā.Kubisms
Kubisms ir mākslās virziens, kas radās apmēram divus gadus pēc fovisma kā savdabīgs tā pretmets. Kubisms bija pirmais no protestējošajiem mākslas virzieniem. Kubisms izvirzīja savu teoriju, ka dažādi objekti jāattēlo pēc personiskās idejas, ieceres, nevis juteklisko iespaidu ietekmē, pastāvīgi tēlojumu salīdzinot ar īstenību. Atraušanās no vizuālās realitātes, rīkošanās ar pieņēmumiem kubistiem nozīmēja materiālo objektu ģeometriskās uzbūves atveidošanu. Priekšmetiskā pasaule tika attēlota kā vienkāršu plakņu, apjomu un robežlīniju sakopojums.…