K.Skalbes dzejoļa analīze

Kārļa Skalbes dzejolī “Ceļmalas ziedi” lasāmi dzejniekam tik ļoti iemīļotais dabas motīvs, kā arī sociālais motīvs. Šajā darbā parādīta autora attieksme pret dabu, kā arī trūcīgākajiem cilvēkiem, proti, autors izsaka visdziļāko pazemību un bijību, kuras caurvij, manuprāt, visdziļākā līdzjūtība. Tātad arī dzejoļa liriskais “es” izrāda gan pazemību, gan līdzjūtību. Pēc manām domām, dzejoļa tapšanu rosināja kāds paša autora pārdzīvojums, kas neatstāja viņu vienaldzīgu. Visticamāk, ka, lai saprastu šāda veida dzeju, lasītājam jābūt pazīstamam gan ar dabu un problēmām, kas tai draud, kā arī ar cilvēku un, protams, viņa problēmām, jo savādāk dzejoli lasīt nav jēgas.
Dzejolis rakstīts klasiskajā četrrindes kompozīcijā. Dzejolim ir atskaņas, proti, katra pantiņa 2. rindiņa rīmējas ar 4. rindiņu. Dzejolī Kārlis Skalbe bieži izmanto vārdu savienojumu “ceļmalas ziedi”. Tas tādēļ, ka autors tieši šo vārdu savienojumu izmanto, lai raksturotu un atspoguļotu dzejoļa galveno tēlu. Jo gan trūcīgais zēns, gan ceļmalas zieds ir apdraudēti un pamesti novārtā, no apkārtējiem nesaņemot ne uzmanību, ne rūpes.
Dzejoļa liriskais “es” pauž pazemību un bijību gan pret cilvēkiem, gan pret dabu. Tas noteikti cenšas uzsvērt, ka cilvēki un daba ir vienots vesels, ka ne tikai cilvēkam ir problēmas. Liriskais varonis parāda, ka iespējams būt laimīgam arī tad, ja tev nav viss, ko tu kāro. Proti, pirms sūdzēties, ka ir slikti, jāatceras, ka kādam uz šīs pasaules klājās vēl sliktāk. Liriskais varonis priecājas par to, kas viņam ir, nevis bēdājas par to, kas nav.…