Krustabas ir latviešu pirmais lielais mūža gods, kad jaunpiedzimušajam bērnas dod vārdu. Senos laikos vārda došana saistījusies ar bērna uzņemšanu dzimtā. Daudzās dainās krustāmo bērnu apzīmē kā “pādi”, pārējie krustabu elementi ar laiku ieguvuši citus apzīmējumus: pats notikums kļuvis par krustabām un rituāla izpildītāji par kūmām jeb krustvecākiem. Nosaukums “krustabas” atvasināts no vārda krusts, jo šai zīmei ir ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē. Latviešiem krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes. Nosaukums krustabas (arī krustības) un salikteņi, kā krusttēvs, krustmāte, krustdēls, krustmeita, krustbērns atspoguļo šī goda raksturīgāko iezīmi: kūmu solījumu sargāt bērnu, pret krustu zvērējot. Tagad biežāk lietotais nosaukums “kristības” ieviesies tikai jaunākā laikā, bet salikteņi palikuši nemainīti. Pareizāka ir vecā forma, tāpēc tai vajadzētu dot priekšroku.…