Krustabas jeb kristības ir viens no cilvēka svarīgākajiem godiem.Tikai pēc krustabām seko visi pārējie godi kā vedības un bedības.Šajā referātā es gribu iepazīstināt ar seno latviešu krustabu norises gaitu un tradīcijām.Krustabas ir latviešu pirmais mūža gods, tajā var teikt , tiek izlemta bērna nākotne, jo tam dod gan vārdu, gan dzied dziesmas , lai bērnam laimīgs mūžs. Mūsdienās tādas tradīcijas reti kāds ievēro, varbūt tikai laukos.Tagad , ja vispār nolemj kristīties,tad aiziet tikai uz baznīcu, kur bērnam ar pirkstu pārvelk krustiņu uz pieres un padzied. Agrākos laikos krustabas bija lielas, svētas un svinīgas svinības. Tās noritēja veselas divas dienas.Tāda lieta ka jaundzimušo nenokristīt bija liels grēks.
Bet kas īsti ir krustabas?Vārds “kristīt” ir aizguvums no senkrievu valodas, kā pamatā ir senslāvu vārds “krusts”, kas savukārt savukārt no senaugšvācu Christ ‘Kristus’.Latviešu valodā šis vārds aizgūts līdz 12. gadsimtam, tas sastopams 16.gs.tekstos.Paralēli tiek lietota arī forma “krustīt”, kas atvasināta no varda ‘krusts’.Vārds ‘krustabas’ arī ir atvasināts no vārda ‘krusts’, jo krustam ir liela nozīme kristību rituālos.
Senlatviešu krustabās saaicināti bija ļoti daudz cilvēku, un tā kā lielākā latviešu daļa bija ticīgi, viņi uzskatīja , ka svinībās piedalās arī Dievs, Māra un Laima.
Bet agrākos laikos bija arī krustabu traucēkļi. Kā , piemēram, 1488. gadā Rīgā aizliedz svinības pirmās sešās nedēļās pēc dzemdībām, kas praktiski izslēdza latviešu krustabu godus,jo tos svinēja devītā dienā pēc bērna dzimšanas, vēlāk saskaņā ar 1598. gada rīkojumu Rīgā atļāva aicināt kristībās ne vairāk par piecām kūmām, noteicot arī kūmu naudas lielumu un aizliedzot kūmu pēcdevas bērniem.Šie un vēl citi baznīcas rīkojumi bija vērsti pret latviešu krustabu ieražām, tomēr latvieši turpinājuši turēties pie savas dievestības un tradīcījām vēl līdz 18. un 19. gadsimtam.
Krustabas ir latviešu pirmais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam dod vārdu.Senos laikos vārda došana saistījusies ar bērna uzņemšanu dzimtā, un līdzās reliģiskajai nozīmei , šai izdarībai tāpēc bijis arī tiesisks raksturs.
Drusku par laiku pirms krustabām. Senos laikos bērni tika dzemdēti pirtī.Tā bija piemērota vieta, jo bija atstatu no citām mājām. Taciņai līdz pirtij vajadzēja būt sakoptai , lai Māra un Laima steidzoties palīgā , nesadusmotos.Par bērna saņēmēju aicināja vecu sievu, kas bija šādās lietās padzīvojusi.Pirtī iedama jaunā grūtniece dod Mārai ziedu. Tad dzemdētājai izlaida matus, atpogāja drēbes, telpā atvēra lādes, atvilktnes, jo uzskatīja , ka tad vieglāka dzemdēšana.
Kad bērns piedzimis to nomazgāja skaidrā ūdenī, ietina villainē vai palagā un nesa uz istabu, bet pirtī atstāja Mārai ziedu. Jaunais tēvs pateicās Dievam un Mārai par laimīgām radībām.…
