Krusta kari. Sākot ar XI g. s. beigām, veselus divus gadu simteņus Vakareiropas tautas, sevišķi frančus un vāciešus, stipri saviļņoja doma atņemt musulmaņiem jeb „neticīgajiem” to zemi, kurā bija dzīvojis Jēzus Kristus. Tautas masas lielos pulkos devās uz Palestīnu, lai to iekarotu kristigajai baznīcai. Atsevišķos un galvenos Palestīnas iekarošanas mēģinājumus sauc par krusta karu gājieniem.
Bija vairāki labvēlīgi apstākļi, kas padarīja krusta karu idejas tautas māsas populāru. Vispirms, jāievēro spēcīga reliģiozitāte, kāda tai laikā bija vakareiropas tautām. Toreiz plaši izplatīties klosteri, kā arī mūku biedrības jeb ordeņi, ar savu askētiskās dzīves paraugu un mācībām par atsacīšanos no pasaules un uzupurēšanos baznīcas labā – aizrāva tauatas masas. Iet Kristus dēļ karā un cīņā – šāds lozungs stipri saviļņoja reliģiski noskaņotās tautas masas.
Citi krusta karu motīvi. Blakus šai reliģiskajais sajūsmai nozīmīga bija arī jaunajām tautām īpatnējā tieksme pēc kara piedzīvojumiem un dēkām. Šādi motīvi sevišķi svarīgi bija toreiz stipri iespaidīgajai bruņinieku kārtai.…
