Krusta karu sākums
11.gs. beigās baznīca veiksmīgi savienoja svētceļojuma un „svētā kara” idejas pārvēršot to par plašu masu kustību, ko pieņemts saukt par krusta kariem. Par krusta karotājiem sauca cilvēkus, kas, turēdami rokās vai uzšuvuši krustu uz apģērba, devās cīņa pret tiem, ko baznīca uzskatīja par Kristiešu ienaidniekiem. No 11.-13.gs beigām krusta karu ideja aizrāva desmitiem tūkstošu rietumeiropiešu sirdis un prātus. Krustu karotāji bija aicināti atbrīvot no musulmaņu kundzības svētās vietas Palestīnā, padzīt musulmaņus no turienes, ar varu izplatīt Dieva vārdu, kur tas mierīga evaņģēlija sludināšana nebija devusi panākumus un ar ieročiem pārmācīt tos kristiešus – ķecerus.
Par autoritatīvāko krusta karu teorētiķi un propagandētāju tiek uzskatīts cisterciešu ordeņa mūks Bernards no Klervo, kurš lieliski prata uzrunāt lielas ļaužu masas un 12.gs. kaismīgi propagandēja iedeju par krusta karu kā svētīgu lietu un neticīgo nonāvēšanu kā Dievam tīkamu darbu.
Izšķiroša loma krusta karu idejas praktiskajā realizācijā bija bruņniecībai. Baznīca aicināja bruņiniekus aizmirst savstarpējos strīdus un konfliktus, lai tā vietā demonstrētu savu drosmi un karošanas mākslu cīņā ar neticīgajiem. Karotājiem, par stāšanos baznīcas dienestā, tika solīta grēku piedošana un arī materiālie labumi.…