Krusta kari Zemgalē

Vāciešiem cenšoties savu varu izplatīt Zemgalē, iesākās zemgaļu brīvības cīņas. Pirmo reizi cīņas uzliesmoja sakarā ar vāciešu nostiprināšanos Mežotnē. Starp mežotniešiem un pārējiem zemgaļiem šajā laikā ir bijušas kādas nesaskaņas, tāpēc viņiem citi zemgaļi nav snieguši nepieciešamo palīdzību cīņā pret leišiem. 1219. gadā Mežotnes zemgaļi lūguši no vāciešiem palīdzību pret leišiem, bet Bīskaps Alberts - trešais Livonijas bīskaps (no 1999. līdz 1201.g. – Ikšķiles, no 1201. līdz 1229.g. – Rīgas bīskaps) solījies palīdzēt tikai tad, ja mežotnieši pieņemšot kristietību. Mežotnieši atrunājušies, ka viņi to nedrīkstot darīt pārējo zemgaļu un ļeišu dēļ, bet viņi pieņems kristietību, ja vācieši sūtīšot savus kareivjus uz savu pili. Bīskaps Alberts šo priekšlikumu pieņēmis un kopā ar priesteriem un kareivjiem devies uz Mežotni. Pēc bīskapa ierašanās, kādi 300 mežotnieši kristījušies. Tā Mežotnes pilī par aizsargiem palikuši vācu kareivji. Kad par to dabūja zināt zemgaļi, viņi ļoti sašuta, jo saprata, ka ar vācu nostiprināšanos Mežotnē ir apdraudēta visa Zemgales patstāvība. Tāpēc Viestarts (13.gs. Zemgaļu valdnieks, kuram bijusi vara ne tikai pār visas Zemgales pilīm un ļaudīm, bet arī pār Rīgā dzīvojušajiem zemgaļiem. Viņa rezidence bija Tērvetes koka pils.) savācis lielu karaspēku un uzbruku Mežotnei, lai padzītu vāciešus. Neraugoties uz zemgaļu varonību un lielajiem karaspēka zaudējumiem, Viestartam neizdevās ieņemt pili, bet viņš sakāva vācu palīgspēkus, kas devās uz Mežotni. …