Krusta kari Latvijas teritorijā

Ap 1180. gadu mūks Meinhards, iepazinies ar vietējiem apstākļiem Ikšķilē, saprata, ka šeit ir iespējams vairot katoļu baznīcas bagātības, pakļaujot vietējos iedzīvotājus kristīgajai ticībai. Tā kā Daugavas līvi bija atkarīgi no Polockas kņaza, Meinhards lūdz tam atļauju sludināt šajā apvidū kristietību. Saņēmis kņaza atļauju, Meinhards sāka rīkoties. Tolaik līvu novados bija iebrukuši leišu sirotāji. Meinhards apsolīja ikšķiliešiem, ka nodrošinās viņus pret iebrucējiem, vienīgi viņiem jāpieņem kristīgā ticība. Līvi piekrita. Meinhards, aicinājis no Gotlandes amatniekus, īsā laikā (no 1185. līdz 1186. gadam) uzcēla Ikšķilē mūra pili un baznīcu.
Tomēr šiem Meinharda pasākumiem bija maz panākumu, jo līvi nevēlējās atteikties no saviem tēvu dieviem un senču paražām. Tad mūks lūdza palīdzību Romas pāvestam. Tas izsludināja pret līviem krusta karu. Visiem, kas kristīgās ticības vārdā devās uz tālo zemi, tika apsolīta grēku atlaišana. Krustnešu pulkos stājās gan piedzīvojumu meklētāji, gan arī tādi cilvēki, kuri savā zemē tika vajāti par likuma pārkāpumiem. Meinhardu pāvests iecēla par visu turpmāko iekarojamo zemju bīskapu-augstāko garīdznieku. Meinhards 1196. gadā nomira. Viņa gaitas turpināja bīskaps Alberts.
Savu mērķu sasniegšanai bīskaps Alberts veiksmīgi izmantoja gan nesaskaņas starp Baltijas zemju tautām, gan arī vietējo vadoņu savstarpējos strīdus. Kopā ar zemgaļiem ordeņa karotāji uzbruka līviem un lietuviešiem, kopā ar latgaļiem siroja igauņu zemēs, kopā ar līviem iebruka sēļu novados.…