KRUSTA KARU LAIKS EIROPĀ
Lai karotājus - krustnešus iedvesmotu tālākajai darbībai, garīdznieku runās un rakstos tika radīts jauns ideāls - Kristus bruņinieks (miles Christianus), par ko jācīnās svētā kara idejas vārdā Lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju 11.-12.gs. jau bija kristieši. Pagānu zemes vēl bija Baltijas jūras austrumu un dienvidu piekrastē, kur dzīvoja rietumslāvu, baltu un Baltijas somu tautas.Austrumbaltiju kristīgās ticības strāvas 11.-12.gs. skāra gan no rietumiem, gan no austrumiem. Pastāvot tirdznieciskajiem un kultūras kontaktiem ar Skandināviju, kur Romas katoļticība šai laikā jau bija nostiprinājusies, sākotnēji bija mēģinājumi kristietību izplatīt arī tagadējās Latvijas teritorijas rietumdaļā. Meklēdami jaunas kolonizējamās zemes un tirgus vietas, Svētās Romas impērijas katoļticīgie valdnieki ar pagānisko tautu misijas lozungu 12.gs. uzsāka savu ekspansiju Eiropā austrumu virzienā. Pakāpeniski tika pakļauti uz dienvidiem no Baltijas jūras dzīvojošie rietumslāvi (vagri, obodrīti, ļutiči, pomožani). Reliģiskais karš pret pagāniem kļuva par idejisko pamatu arī vēlākajai agresijai pret citām tautām, kas dzīvoja Baltijas jūras austrumu piekrastē Jāatzīst, ka iesākumā patiešām bija mēģinājumi kristīgo ticību izplatīt mierīgā misijas ceļā. Par to liecina pirmā Ikšķiles bīskapa (1186-1196) Meinharda (Meinarda) sākotnējā darbība pie Daugavas lībiešiem. Taču, kad starp jaunkristītajiem un bīskapu radās garīga un ekonomiska rakstura domstarpības un daļa jaunkristīto atkrita no ticības un atteicās no savām saistībām, katoļticības sludinātāji nolēma organizēt krusta karu. Baltijā tā vajadzību motivēja ar nepieciešamību aizstāvēt tos jaunkristītos, kuri ticību gribēja paturēt.
KRUSTA KARU SĀKUMS BALTIJĀ
Ar pāvesta (1191-1198) Celestīna III lēmumu bija iecerēts krusta karš pret Austrumbaltijas tautām 1195./1196.gadā, vēl pirmā bīskapa Meinharda laikā, lai piespiestu paturēt ticību tos, kuri labprātīgi kristījušies, un lai veiktu tālāku kristianizāciju. Pāvests solīja grēku atlaišanu “visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu”.Tagadējā Latvijas teritorijā krusta kara kustību uzsāka otrais bīskaps Ikšķilē (1196-1198) Bertolds, Lībieši Bertoldu uzņēma naidīgi, un kaujā pie Rīgas viņš tika nogalināts. Tomēr, baidīdamies no krustnešu karaspēka, kas postīja vietējo iedzīvotāju sējumus, lībieši atjaunoja mieru ar vāciešiem, kristījās un apņēmās maksāt baznīcai desmito tiesu no saviem ienākumiem.Krusta karu politikas tālākais realizētājs Baltijā jau no paša darbības sākuma bija bīskaps (1199-1229) Alberts, kas kļuva par galveno vadītāju krustnešu ekspansijai. Savu mērķu īstenošanai bīskaps Alberts izmantoja gan divkosīgu diplomātiju, gan pazīšanos un radnieciskas saites Brēmenes metropolijā, atbildīgos amatos izvirzīdams savus radiniekus.Par galveno bāzi savai darbībai bīskaps Alberts izraudzīja lībiešu apdzīvoto centru Rīgu, to pakāpeniski pārvērzdams par Rietumeiropas tipa pilsētu.
…
