Krusta kari – atbrīvošana vai iekarošana

Krusta kariem bija liela nozīme gan Eiropas, gan Latvijas vēsturē. Šī kara nolūkus mēs varētu uzzināt no cilvēkiem, kas tajā piedalījušies, taču viņi jau ir sen miruši, jo tikai viņiem bija zināmi karošanas iemesli. Katram tas varēja būt savs – viens piedalījās karā Dieva gribas dēļ, otrs gribēja atbrīvot neticīgos, trešais gribēja pakļaut zemes, bet ceturtais tikai pastaigājās ar krustnešiem pāris kilometrus no mājām un gāja atpakaļ. Taču mēs varam noprast, ka tomēr viņiem reliģija bija neatņemama dzīves sastāvdaļa, kurai bija jāseko un jāpilda katra tās iegriba. Varbūt cilvēkiem likās, ka krusta karš ir svētceļojums, tikai ar savādākiem mērķiem – izplatīt ticību, t.i. Dieva gribu, aizstāvēt gan svētvietas, gan ticīgos un atbrīvot neticīgos lietojot ieročus. Taču atkal jāņem vērā arguments – vai pagāni uzņēma šo ticību labprātīgi, vai tomēr tā viņiem tika uzspiesta.
bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Tie sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncilā 1095.gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzalemi. Plašākā mērogā par krusta kariem var dēvēt jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā - Rekonkistu Spānijā un krusta karus Ziemeļeiropā, kuru mērķis bija pievērst kristietībai pēdējās pagānu tautas Eiropā.…