Cilvēka un pasaules attiecības līdzinās spēlei, kurā gudrā ķēniņmeita izaicina savus pretiniekus/preciniekus – viņa uzdod aizvien jaunus un citādākus jautājumus. Katra atbilde ir cēlonis nākamajai mīklai, un tā ir solis tālākā pasaules saprašanas, sevis iegūšanas procesā.
Mēs šajā spēlē iesaistāmies līdz ar pirmo apzināti pašu uzdoto jautājumu, kura mērķis ir izzināt, saprast, apjēgt, jaunradīt. Vaicājums ir signāls gatavībai atbildēt. Spējai darīt to pašam.
Kāds tad ir skolas uzdevums, iesaistoties šajā cīņā, kurā galvenais ierocis – kritisks, radošs prāts un jūtoša sirds? Vai pateikt priekšā atbildi gudrās ķēniņmeitas mutes aizbāšanai un mūžīgai apklusināšanai? Vai censties informēt skolēnu par iespējamo jautājumu daudzveidību un sadrumstalotību un tad pa kripatai, pa drumslai iesēt Lētas apskaloto atmiņas lauku augsnē kādu tobrīd vēl aktuālu ziņu? Šķiet, ka nē. Tomēr apgūstamo mācību priekšmetu skaits turpina pieaugt, un mācību saturs izplešas tāpat kā skolēna darba dienas garums.
Daudz zināšana nav gudrība, uzsvēra Hērakleits, un šodien, kad daudz zināt par visu nav iespējams, bet daudz zināt par kaut ko vienu nozīmē nezināt gandrīz neko par pārējo, šie vārdi skan pārliecinoši.
Izglītības procesa mērķis vairs nav tikai zināšanas – par to kļūst gudrība, kas ietver māku un mākslu zināt, darīt, sadzīvot un būt. Tas ir mērķis, kura sasniegšana pilnībā nav iespējama. Tātad izglītība ir ceļš uz gudrību, uz rūpēm un draudzību pret to. Ceļš, kura aprises iezīmē Latvijas Valsts pamatizglītības standartā (1998) definētie izglītošanās aspekti, starp kuriem minēts arī analītiski kritiskais. Tas paredz, ka "skolēns gūst intelektuālās darbības pieredzi un mācās domāt loģiski pareizi (secīgi, nepretrunīgi, pamatoti u.c.), kritiski, patstāvīgi, produktīvi.…
