Kas ir šīs dzejnieces dzejā tāds, kas liek kritiķiem bālēt, bet parastiem ļautiņiem plaudēt? Kas izraisa tādu sajūsmu, nicinājumu un apbrīnu? Vai tās būtu patiesās domas, kas izteiktas? Vai varbūt valoda, kas nav salīdzināma ar citu dzejnieku valodu?
Kristīne Sadovska vienkārša sieviete, kas sevi pat neuzskata pagaidām par dzejnieci, bet vienkārši par manuskriptu rakstītāju, lai vēlāk nebūtu jāviļās pašai sevī. Lai gūtu iedvesmu viņa neguļ uz grīda, negrauž ābolus un netērpjas plandošās tunikās, bet vienkārši atrodas mājās – siltumā, klusumā un ar suni zem segas. Taču pat šajā mierā un siltumā viņa spēj sarakstīt viss neidomājamākās lietas.
1996. gadā iznāca Kristīnes grāmata “Jukusi saulespuķe”. Līdz ar grāmatas parādīšanos, cilvēki sāka pievērst uzmanību Kristīnei Sadovskai. 1997. Gadā Kristīne Sadovska bija Klāva Elsberga prēmijas laureāte. Viņa vienkārši iesniedza savu manuskriptu īstajā laikā un īstajā vietā.…