Kristīgās un laicīgās pasaules attiecības

1. Kristietības sludināšanas nozīme


Rīgas Trīsvienības baznīcā altārglezna- Vecās derības motīvs: ‘’Īzaka upurēšana’’. Ābrahams izstiepis roku ar nazi pār savu dēlu Īzaku, un eņģelis viņu pēdējā brīdī attur. Te viens no pirmajiem uzdevumiem ir mūs satricināt un aizskart. Te ir notikums, pār kuru mēs paklūpam. Bībeles notikums, ja to klausāmies pirmo reizi, mūs šokē. Pirmais, kas mostas, ir protests. Protests pret Dievu, kurš prasa nežēlīgas pārbaudes ticībai (un protests pret tēvu, kurš gatavs šādam aicinājumam paklausīt). Ābrahamu Bībele sauc par ticības tēvu, jo viņa dzīvē īstenojas pieredze, kurā ticība Dievam kļūst pavisam brīva no ārējiem iespaidiem. (1.12; 100.lpp.)

Kā to definē šīs ticības sludinātāji, Kristietības būtība ir pats Jēzus Kristus. Persona un šīs personas dzīve tiek apzīmēta par piemērotāko ticības satura nesēju un atklājēju, nevis kults, sistēma, teokrātiski organizēta sabiedrība vai noteikti rituāli.

Skaidrs, ka Kristietībai, tāpat kā jebkurai citai reliģijai, ideālais variants būtu šīs reliģijas pilnīgs monopols visā pasaulē, jo tās piekritējiem ir pārliecība, ka tieši viņu ticībā slēpjas patiesā dzīves jēga. Šādi reliģiozi cilvēki vēlas, lai arvien lielāks kļūtu viņu ticības piekritēju skaits, lai arvien vairāk cilvēku visā pasaulē atrastu dzīves jēgu caur Kristietību. Ticīgajos ir apziņa: jo lielāks būs kristiešu skaits, jo spēcīgāka būs ticības enerģija un ietekme uz Dieva vadītajām norisēm, jo labvēlīgāks būs Dievs cilvēces gaitām.
“Jēzus sacīja: “Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne..., bet šķelšanos.” (1.3; Lūkas ev. 12:51) Bet no otras puses, Viņš teica: “Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu.” Abi šie izteikumi ir pareizi: Jēzus dod mieru tiem, kas Viņam uzticas un klausa Viņu. Bet rada šķelšanos starp ticīgajiem un neticīgajiem.” (1.13; 653., 654.lpp.)

…