1. Ievads.
Visi mēs zinām, ka kristietība radās Romas Impērijas laikos, tomēr ne visi zina par kristietības izcelsmi. Par to ir uzrakstīts milzīgs grāmatu, rakstu un citu publicējumu, pēc būtības, neaptverams daudzums. Uz šā pamata strādāja arī kristīgi autori, gan filozofi-apgaismotāji, un Biblijas kritikas pārstāvji, un autori-ateisti. Tas arī ir saprotams, tā kā iet runa par vēsturisku fenomenu - kristietību, kas radīja lielu skaitu baznīcu, kurām ir miljoni sekotāju, aizņēma un līdz šim ieņem nozīmīgu vietu pasaulē, tautu un valstu idejiskajā, ekonomiskajā un politiskjā dzīvē. Mūsdienu civilizācijas otrās tūkstošgades beigās visi pieci miljardi ļaužu, kuri dzīvo uz zemes, tic.
Vieni tic Dievam, citi - tajā, ka Viņa nav; ļaudis tic progresam, taisnīgumam, saprātam. Ticība ir cilvēka pasaules uztveres svarīga daļa, viņa dzīves pozīcija, pārliecība, ētiskais un tikumiskais likums, norma un paraža, pēc kuriem viņš dzīvo: darbojas, domā un jūt. Neatrisināmais uzdevums ir atrast argumentus tās vai citas reliģijas labā. Tomēr nav, nebija un nebūs tādas tautas uz zemes, kuras pārstāvji neuzdotu sev jautājumus:
“Kas mēs esam?”,
“No kurienes un kur mēs ejam?”,
“Kur mūsmājas?”.
Iespējamās atbildes satur nacionālās un pasaules reliģijas. Un katram ir jāizlem, cik lielā mērā šīs atbildes ir pilnīgas un pārliecinošas.
…