Kristietība un latviskais pasaules uzskats

Latviskā pasaules uzskata un kristietības attiecību problēma agri vai vēlu neglābjami kļūst aktuāla, pētot Latvijas kultūrvēsturi. Un tieši tamdēļ arī tapa pētījums par šo visai sarežģīto un krietni plašo tēmu.
Pētījumā tiks apskatīti mēģinājumi latviskot kristietības rituālus un saturu, kā arī latviešu sakrālās mākslas problemātika. Atsevišķā nodaļā tiks atklāti latviskās reliģijas galvenie aspekti, kā arī ieskicētas tās un kristietības sintēzes problēmas. Šķiet, ka šāda akcentu izvēle visumā ļauj noskaidrot šīs problēmas būtību.
Darba lielā apjoma dēļ ārpus pētījuma ir atstātas dažas šai tēmai visai būtiskas lietas - faktiski nav apskatīta mācītāju socializācijas problēma latviešu sabiedrībā, līdz ar to atstājot arī ārpus pētījuma faktiski jau jebkuru latviešu mācītāju darbību latviešu kultūras labad, kas nav tieši saistīta ar mūsu aplūkojamo tematu. Socializācijas problēmas izpēte būtu devusi iespēju atklāt kādas papildus šķautnes mūs interesējošā problēmā.
Tāpat ārpus pētījuma ir atstātas kristietības un latviskā pasaules uzskata savstarpējās ietekmes problēma tiktāl, ciktāl tā saistās ar hronoloģisko faktoru - kad un kas no kā ko ir aizguvis. Ja arī reizēm turpmākajā pētījumā autors nav varējis atturēties no kārdinājuma dot norādi uz to vai citu iespējamo ietekmi, tad tas ir konstatācijas, bet ne kāda īpaša pētījuma pēc. Šāda nostāja pamatojas vispirms jau ar to, ka latviskā pasaules uzskata antropoloģijā ir iespējamas tik daudz un dažādas versijas, kas gan ir savstarpēji konfrontējamas, bet nav pierādāmas. Bez tam tad rastos nepieciešamība pētījumu vēl vairāk izvērst gan hronoloģiskā, gan arī kultūrtelpas ziņā...
Pētījumā vietumis tiks lietots jēdziens latviskā reliģija - ar to vienmēr ir ticis saprasts latvieša reliģisko uzskatu kopums, nedeterminējot to starp dainu reliģiju, kristietību un varbūt vēl kādu citu reliģiju.
Nu jau tradicionāli pateicība par šo darbu pienākas Misiņa bibliotēkai, bez kuras nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams, tāpat arī tiem, kas, mazāk vai vairāk kurnēdami, bet tomēr piecieta, ka šāds pētījums top...
Avotu un literatūras apskats
Kristietības pētīšanai galvenais avots ir un paliek Bībele. Tādējādi nevajadzētu rasties nekādām problēmām, jo faktiski jau nav iespējams strīds par šī avota atbilstību problēmas pētīšanai. Tomēr ir jāatzīst, ka lietoto Bībeles latviešu tulkojumu (lielākoties 1825. gada izdevuma un Bībeles sabiedrības astoņdesmito gadu izdevuma) tekstu atšķirības ir visai lielas, un tās nekādi nav saistāmas tikai un vienīgi ar valodas attīstību. 1825. gada izdevumā pamatā ir Glika teksts, bet par Bībeles sabiedrības izdevuma teksta izcelsmi konkrētu ziņu trūkst - ir gan skaidrs, ka tas ir kāda senāka tulkojuma pārstrādājums. Pamatā teksti būs citēti no Bībeles sabiedrības izdevuma, bet, kur tekstos ir kādas būtiskas nianses, būs lietots 1825. gada izdevums.
Daudz problemātiskāks ir stāvoklis ar tiem avotiem, kas varētu liecināt par latviešu tautas kristietības uztveri. Tradicionāli populārākais avots kāds tautas psiholoģijas analīzei neapšaubāmi ir folklora, taču šajā gadījumā rodas problēma ar tekstu vecuma noteikšanu. Mēs, protams, varam uzskatīt, ka XIX gadsimta otrajā pusē, kad tika pierakstīts latviešu folkloras pamatmasīvs, visas tajā paustās idejas bija daudzmaz aktuālas, jo citādāk tās diezin vai būtu vispār uzglabājušās atmiņā. Savukārt vecākie folkloras pieraksti ir tik fragmentāri, ka no tiem vispār ne par kādu tautas noskaņojumu spriest mums interesējošās niansēs nevar.
Līdzās folklorai par tautas psiholoģiju liecina arī raksti attiecīgā laika periodikā. Tomēr te ir jākonstatē, ka latviešu periodika visumā ir konstatējusi tikai faktus, pie tam tik bezkaislīgi, ka tur pat pastarpināti ir grūti runāt par jelkādu tautas attieksmi pret to vai citu parādību.
Kas attiecas uz teorētisko literatūru, tad mums nav iespējams nosaukt kādu konkrētu apcerējumu, kas ir pamatā šim pētījumam. Līdzās M. Eliades apcerējumam par sakrālo un profāno, kā arī Ļ. Gumiļeva monogrāfijām par etnoģenēzi, varam pieminēt G. le Bona pētījumus pūļa psiholoģijā. Savrup vēl būtu minami vairāki vispārīgi darbi psiholoģijā, kā arī tie raksti, kas tikuši veltīti atsevišķām teoloģiskām problēmām. Patlaban mēs nepakavēsimies pie tiem sīkāk, jo tas tiks darīts turpmākajās šī pētījuma nodaļās.
Kas attiecas uz konkrētu materiālu izmantošanu, tad jāmin, ka zināmas problēmas radās ar J. Strauberga atstātajiem materiāliem, kas patlaban atrodas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā - Straubergs, būdams ārkārtīgi rūpīgs un pamatīgs pētnieks, precīzi nenorādīja citēto avotu. Reizēm tas sagādāja tikai pārvaramas grūtības, salīdzinot dažādus pieminētās grāmatas izdevumus, taču reizēm šis pirmavots vispār vairs nav uzmeklējams, un tad attiecīgais Strauberga materiāls ir izmantojams tikai zināšanai1.
Tāpat problemātiska lāgiem ir emigrācijā rakstītās literatūras izmantošana bez papildus pārbaudēm, jo pat tiešām nopietnos emigrācijas izdevumos ir konstatējamas visai būtiskas faktu kļūdas2 - lāgiem jau tā nav paviršība, bet vienkārši nespēja piekļūt dokumentu oriģināliem.
Īpaši jāpiemin tas apstāklis, ka manā rīcībā atrodas daudzas mācītāja A. Indriksona mājas bibliotēkas grāmatas, kurās viņš savulaik tika izdarījis daudzas atzīmes, domājot par latvieša reliģisko izjūtu. Turpmākajā pētījumā nekur neesmu sniedzis atsauces uz šīm atzīmēm, tomēr nevaru noliegt, ka dažu labu reizi tās ir palīdzējušas atrast to vai citu domas pavedienu.
Runājot par mākslas darbiem, jāatzīst, ka gandrīz visas tekstā minētās baznīcas pats esmu redzējis dabā. To pašu varētu teikt arī par mākslas darbiem, tomēr še lāgiem ir nācies izlīdzēties ar fotoreprodukcijām. Ļoti retos gadījumos man nav izdevies uzmeklēt nedz oriģinālu, nedz reprodukciju3, un tad esmu aprobežojies ar attiecīgā mākslas darba aprakstu, lai gan tas daudzu apstākļu dēļ ir ļoti slikts risinājums. Fotomateriāls par luterāņu baznīcām lielākoties izmantots no E. Ķiploka grāmatas "Dzimtenes draudzes un baznīcas"4, turpat atrodamas arī daudzu altārgleznu reprodukcijas. Pareizticīgo baznīcu fotouzņēmumi, gan mazā skaitā un visai sliktā kvalitātē ir uzmeklējami S. Saharova grāmatā "Православные церкви в Латгалии", katoļu baznīcu - A. Krūmiņa disertācijā "Koka baznīcu celtniecība Latgalē XVIII gadsimtā"5. Tēlotājas mākslas darbu reprodukcijas skatītas arī J. Siliņa monogrāfijās "Latvijas māksla 1800 - 1914" un "Latvijas māksla 1915 - 1940", kā arī A. Dombrovska grāmatā "Latvju māksla".
Kas attiecas uz citātiem svešvalodās, tad tādus esmu lietojis tā vienkāršā iemesla pēc, ka man ir gadījies saskarties ar gadījumiem, kad kāda citāta tulkojums kādā pētījumā vairs tikai visai šķietami atbilst oriģinālam. Taču, lai nenodarītu pāri tiem, kuri attiecīgo valodu nezin, vienmēr pētījuma tekstā pirms paša citāta šī citāta saturs ir pārstāstīts, tā ka citāts faktiski tiek dots tikai kontroles pēc.
Citātu lielais īpatsvars pētījumā skaidrojams tādējādi, ka netika uzskatīts par mērķtiecīgu saviem vārdiem pārstāstīt citu autoru domas - katrs pārstāstījums tomēr pamaina kādas nianses. Autora ziņā šajā gadījumā ir citātu izvēle un to salikums. Darbs tādējādi līdzinās mozaīkai, bet būtu neiespējami radīt kaut ko pavisam jaunu, nerēķinoties ar jau esošo...
Daži pētījuma teorētiskie aspekti
Vispārējas piezīmes
Runājot par mūsu pētījuma teorētiskajiem aspektiem, vispirms jau nākas konstatēt, ka ir visai problemātiski nodefinēt kristietību. Diemžēl šāda definīcija nebūt nav tikai pašmērķis, bet gan nepieciešamība, lai varētu noskaidrot, kas ir kristietība, un kas vairs nav kristietība.
... agrākais angļu ministrs Bikenfilds (D'Izraēlis), pēc tautības žīds, sacījis: Kristietība ir žīdisms priekš tautas. Un Kants: Kristietis ir žīds, kas mesiju sagaidījis.6
Ja Sandera visai specifiskā nostāja ir savā ziņā laikmeta atspulgs (XX gadsimta trīsdesmitie gadi) un sava ziņā arī kuriozs, tad K. Kundziņš faktiski jau nespēj piedāvāt neko konkrētāku:
Kristietības būtība ir pats Jēzus Kristus. Līdz ar to jauns lielums - persona un šīs personas izstarotā dzīve (nevis kults, sistēma, teokrātiska organizēta sabiedrība vai radīti darbi) tiek apzīmēta par piemērotāko pārlaicīgā satura nesēju un atklājēju.7
Tomēr šāda definīcija tūdaļ rada papildus problēmas, jo jautājums par to, vai ritualizēta kristietība vairs vispār ir kristietība, nav viennozīmīgi atbildams8, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Kristus savā dzīvē nekādus rituālus nerealizēja šo rituālu realizēšanas pēc. Tālāk K. Kundziņš ir spiests atzīt, ka kristietība ir praktiski norādījumi dzīves iekārtošanai.9
Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?10
Arī šī šķietami jaukā ideja sāk izrādīties visai problemātiska, ja izrādītos, ka praktiskā darbība dominē pār ticību - ne velti Mārtiņš Luters bija spiests no jauna aktualizēt tieši ticības nepieciešamību.
Kristiānisma vēsture nav vienkārši kristīgo ideju vēsture, bet attiecību vēsture starp diviem lielumiem: kristīgām idejām un pasauli, pastāvīgs mēģinājums, cīņa un trauksme, kaut ko no šīm idejām iekļaut zemes dzīves formās, padarīt tās imanentas.11
Un tādējādi mums ir būtiski atzīmēt arī vēl kādu kristietības un reālās pasaules pretstatu:
Par pirmo svarīgāko ideju, kas jaunradušos kristiānismu nostādīja cīņas stāvoklī kā pret judaismu, tā it sevišķi arī pret Romas impēriju, pētnieki vienprātīgi atzīst ideju par valsti, kas reiz gūs uzvaru pār visām, arī visvarenākajām impērijām, un kurā vairs nebūs priekšrocība nevienai nācijai kā tādai (Ābrama bērniem), bet kuras centrā būs mūžīgās un svētās varas nesējs, pats Dievs.12
Kristietības izplatīšanās sākumā acīmredzot jau šāda situācija bija, tā atkārtojās arī dažos citos laikos, tomēr ir vietā atgādināt, ka
... ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda.…