Pateicoties apustuļu un viņu mācekļu darbībai, kristīgā ticība izplatījās ļoti ātri. Kristīgo ticību cilvēki pieņēma ar lielu prieku, jo tā mācīja par īsto, vienīgo Dievu, mācīja par Jēzu Kristu, kas, mīlēdams cilvēkus, par viņu grēkiem mira pie krusta un trešajā dienā augšāmcēlās, kas mācīja cilvēkus labai, godīgai dzīvei, un apsolīja mūžīgo dzīvību un laimi debesīs.
Kristietības izplatīšanās Romas impērijā un it sevišķi galvaspilsēta noveda pie neizbēgamas sadursmes ar pastāvošo iekārtu, antīko sabiedrību un reliģiju. Šajā laikā Romas reliģija bija pārvērtusies par formālu oficiālo valsts kultu, kura centrā – imperatora persona. Imperatora kults prasīja upurēšanu valdnieka statujas priekšā kā pavalstnieku lojalitātes apliecinājumu.
Pret šādu rituālu neviens neprotestēja, izņemot ebrejus un kristiešus. Ebrejus kā īpašu nacionālu grupu vēl pacieta, bet kristiešus, no kuriem daudzi bija Romas pilsoņi, sāka vērot ar aizdomām un pat ienīst. Izņemot ebrejus, kristieši bija vienīgie, kas centās savienot savu iekšējo pārliecību ar faktisko rīcību
Vispirms šī svētā kristīgā ticība nepatika Romas valsts valdniekiem un bagātniekiem. Šie ļaunuma pilnie cilvēki nolēma kristīgo ticību iznīcināt.
Kas nepatika kristiešos?
Kristieši nevis tikai teoretizēja par visu cilvēku vienlīdzību, bet arī praktiski to īstenoja(Ap 250.g. Romas draudze uzturēja 1500 trūkumcietēju. 4. gs. Antiohijas draudzei bija programma, kā palīdzēt 3000 cilvēku. Tika īstenoti nopietni sociālie projekti.). …