Krustības ir latviešu pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam dod vārdu. Senos laikos vārda došana saistījusies ar bērna uzņemšanu dzimtā, un līdzās reliģiskai nozīmei šai izdarībai tāpēc bijis arī tiesisks raksturs.
Krustāmā bērna nosaukums “pāde” sanskritā šis vārds un tā atvasinājumi daudzu citu nozīmju starpā arī dod atbalstu vissenākajām krustabu ieražām ar tādiem, tulkojumiem, kā pēdas, sanākšana, piedalīšanās, stāvokļa iegūšana, līdzvērtības sasniegšana. Nosaukums “krustabas” atvasināts no vārda “krusts”, jo šai zīmei ir ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē. Latviešu krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes. Nosaukums krustabas (arī krustības) un salikteņi, kā krusttēvs, krustdēls, krustbērns atspoguļo šī goda raksturīgo iezīmi: kūmu solījumu sargāt bērnu, pie krusta zvērot Tagad biežāk lietotais nosaukums “kristības” ieviests tikai jaunākā laikā, bet salikteņi (krusttēvs, krustmāte utt.) palikuši nemainīti.
Bērna dzimšanas brīdim tuvojoties sieviete sev izraudzīja kādu klusu, par sevi atsevišķu vietu – pirti, riju vai kambari, kur maz staigā, lai būtu pasargāta no ļaunu ļaužu acīm. Pievērsa ļoti lielu uzmanību tīrībai, kārtībai un pašas Laimas daudzināšānai: uzposa istabas, tīrīja un pušķoja Laimas ceļu – pirts taku, pušķoja pirti un daudzināja miļo Laimu.…
