Krišjānis Valdemārs dzimis 1825. g. 2. decembrī Talsu apriņķī, Ārlavas draudzē, Sasmakas Vecjunkuru mājās, kur viņa tēvs bija saimnieks. Vēlāk šo pilsētu nosauca par Valdemārpili. Jau piecu gadu vecumā Krišjānis iemācījās no mātes lasīt un astoņos mājās lasīja pieaugušiem visādus stāstus. Kādu laiku viņš mācījās Pūņu muižas skolā un no 1839. g iestājās Lubezeres skolā. Tur par skolotāju strādāja Šteinfelds, enerģisks, apdāvināts pedagogs. Īpašā vācu nodaļā viņš sagatavoja skolotājus dažām Kurzemes skolām. Šajā skolā Valdemārs pamatīgi apguva vācu valodu, zinātņu elementus un ieguva labu rokrakstu. Viņa skolotājs prasīja no saviem audzēkņiem, lai tie regulāri apmeklē baznīcu. Tā Valdemārs nodziļinājās Bībelē. Lubezeres novads atradās pie jūras, un kādu vasaru Šteinfelds atveda šeit uz trim dienām savus skolniekus. Baltijas jūras varenība uzreiz iekaroja jaunieti.
No 1840. līdz 1844. g. Valdemārs jau pats skoloja bērnus, ņemot 3 kapeikas par stundu. Šajā laikā Krišjānis rakstīja dažus aplūkojumus un dzejoļus. Tanīs redzams ideālisms, kas bija viņam raksturīgs visu mūžu.. Dzīvē jaunietim gāja grūti, un kādreiz viņš atzīmēja, ka ”uz nākotni nav jācer”. Tomēr, drīzumā viņš mainīja savas domas: «Man nav jāizmisas un to arī negribu darīt, gribu tikai savus darbus priecīgi, čakli un kārtīgi strādāt,» - tā viņš apcerēja cilvēka vērtību. Turpmāk viņš izsaka savas domas par godkārību un nolēma ieņemt dzīvē ievērojamu vietu. Valdemāram bija pieejamas avīzes. Viņš lasīja, vismaz kādu laiku, „Rīgas vācu avīzi” un uzsaka sevišķo burtnīcu, kur ierakstīja nozīmīgākos notikumus pasaulē. Krišjānis sakopoja daudz informācijas par valsts dzīvi, tautsaimniecību un kuģniecību.…